Iebrukums slēgtā teritorijā.
Ienaidnieks miermīlīgi noskaņots, bet izmanto agresīvas uzbrukuma metodes.
Nodarītie postījumi - minimāli.
Iekšējā valdība šobrīd vada runas sagrautā ārējā mūra atjaunošanu. Ierosināts neatjaunot mūri, bet nodrošināt lielāku drošības pakāpi aiz nākamajiem un pastiprināt apsardzi centra rajonā. Kriminālizmeklēšana ir atklājusi galvenos iemeslus iebrucēja tik tuvai piekļūšanai. Galvenokārt apsardzes vīru neatbildīgā rīcība, atstājot savus posteņus, lai dotos uz vietējo krogu. Kā arī ārēja spiediena rezultātā radušies bojājumi mūrī.
Vainīgie apsardzes firmas darbinieki rīt stāsies tiesas priekšā. Bet bojājumi citos mūra rajonos ir novērsti.
Vietējie iedzīvotāji izrāda nelielas satraukuma pazīmes, bet masu mediji šobrīd publicē informāciju,, kurai vajadzētu nomierināt iedzīvotājus un novērst iespējamo dumpi.
Jebkurai personai, kurai ir vai varētu būt kāda saistība ar 25. decembra novakarē radušos iebrukumu, lūdzam vērsties tuvākajā Iedzīvotāju Drošības un Dzīvības Apdrošināšanas (IDDA) postenī.
Vēlamies atgādināt, ka ikviens ir aicināts ierasties uz tiesas prāvu 27.12.2009 Kalnos, Saldus rajonā.
Sakarā ar iekšējām nekārtībām šī eksidenta saistībā, galvenais redaktors no 27.-30. decembrim nebūs pieejams, jo atpūtīsies rehabilitācijas kursa ietvaros.
sestdiena, 2009. gada 26. decembris
pirmdiena, 2009. gada 21. decembris
Nēģeri
Je veux ton amour,
Et je veux ton revenge,
Je veux ton amour,
Je ne veux pas être l'ami! *
Un atkal ir brīvi rezumējums tapis. Nē, tālāk neseko, ka ir tikai viena dzīve, kuru sapist.
Bezgalīgajā smadzeņu biezputrā ir apvienojušās, savienojušās un vienkārši vienojušās domas.
Un beidzot ir uzradies kārtējais jautājums, kuru risināt un smadzeņot.
"Vai drīksts spēlēt uz "all in", kad rokās ir galīgi nepareizas kārtis. Vai arī dzīvi var atstāt bez krekla. Un pats trakākais, ja nevar, tad cik ļoti tā redz man cauri?"
Maciņā gatavā nigērija, tikai nēģeri vien. Man nav, ko likt, tāpēc šoreiz uz spēles es uzlikšu sevi.
* (French)
I want your love,
I want your revenge,
I want your love,
I don't wana be friends. (Lady GaGa - Bad romance)
Et je veux ton revenge,
Je veux ton amour,
Je ne veux pas être l'ami! *
Un atkal ir brīvi rezumējums tapis. Nē, tālāk neseko, ka ir tikai viena dzīve, kuru sapist.
Bezgalīgajā smadzeņu biezputrā ir apvienojušās, savienojušās un vienkārši vienojušās domas.
Un beidzot ir uzradies kārtējais jautājums, kuru risināt un smadzeņot.
"Vai drīksts spēlēt uz "all in", kad rokās ir galīgi nepareizas kārtis. Vai arī dzīvi var atstāt bez krekla. Un pats trakākais, ja nevar, tad cik ļoti tā redz man cauri?"
Maciņā gatavā nigērija, tikai nēģeri vien. Man nav, ko likt, tāpēc šoreiz uz spēles es uzlikšu sevi.
* (French)
I want your love,
I want your revenge,
I want your love,
I don't wana be friends. (Lady GaGa - Bad romance)
svētdiena, 2009. gada 22. novembris
Ielāpi debesīm
Es vēlētos runāt ar plastisko ķirurgu! Man ir pāris jautājumi par to, cik daudz tas spēj.
Viss sākās vakardien, kad mani pastaigas laikā pārsteidza lietus. Skaists, auksts un negaidīts. Un es gribēju, lai mans lietus ir arī tavējais, lai mana nakts iet līdz ar tavējo. Es gribēju, lai arī tev tiek daļa no sajūsmas, no skaistuma un no sāpēm, ko sevī līdzi atnesis šis mākoņu lietus lāšu izvirdums.
Lai dāvātu tev šo brīdi es visu šodienu pavadīju mērot debesis. Centimetros, kubikmetros, akros, sprīžos, atmosfērās, milimetros, jūdzēs, bezgalībās. Un man neizdevās, tās nepadevās mēriem. Krēslas stundās tās aizņēma stipri vairāk vietas kā no rītiem, bet savukārt nakts debesis bija vismaz uz pusi mazākas par dienā ieraugāmajām. Kā lai es dodu tev lietu, ja nevaru noteikt debesu mērus un koordinātas.
Un šeit arī ir mans jautājums ķirurgam. Cik lielu daļu no debesīm tas ir spējīgs nogriezt? Kuras no daļām ir pietiekami nenozīmīgas, lai tās varētu iznīcināt. Vai viņš spēj debesis samazināt vien tik daudz lai es būtu zem viena mākoņa ar tevi un lai arī tev tiktu daļa no nakts lietus?
Vairāk jau arī neko man nevajadzētu, vien apjausmu, ka zem viena mākoņa esam, vienā lietu ejam, ka peļķes zem mūsu kājām ir gandrīz vienādas.
Es gribētu zināt, ka attālums ir par vienu mazu mazītiņu bezgalību mazāks.
Viss sākās vakardien, kad mani pastaigas laikā pārsteidza lietus. Skaists, auksts un negaidīts. Un es gribēju, lai mans lietus ir arī tavējais, lai mana nakts iet līdz ar tavējo. Es gribēju, lai arī tev tiek daļa no sajūsmas, no skaistuma un no sāpēm, ko sevī līdzi atnesis šis mākoņu lietus lāšu izvirdums.
Lai dāvātu tev šo brīdi es visu šodienu pavadīju mērot debesis. Centimetros, kubikmetros, akros, sprīžos, atmosfērās, milimetros, jūdzēs, bezgalībās. Un man neizdevās, tās nepadevās mēriem. Krēslas stundās tās aizņēma stipri vairāk vietas kā no rītiem, bet savukārt nakts debesis bija vismaz uz pusi mazākas par dienā ieraugāmajām. Kā lai es dodu tev lietu, ja nevaru noteikt debesu mērus un koordinātas.
Un šeit arī ir mans jautājums ķirurgam. Cik lielu daļu no debesīm tas ir spējīgs nogriezt? Kuras no daļām ir pietiekami nenozīmīgas, lai tās varētu iznīcināt. Vai viņš spēj debesis samazināt vien tik daudz lai es būtu zem viena mākoņa ar tevi un lai arī tev tiktu daļa no nakts lietus?
Vairāk jau arī neko man nevajadzētu, vien apjausmu, ka zem viena mākoņa esam, vienā lietu ejam, ka peļķes zem mūsu kājām ir gandrīz vienādas.
Es gribētu zināt, ka attālums ir par vienu mazu mazītiņu bezgalību mazāks.
trešdiena, 2009. gada 11. novembris
Atzīšanās
Miglā asaro logs,
ko tur liegties - nav vērts.
Es zinu, ka tu esi tuvu.
Tava seja atkal un atkal parādās aizsvīdušos trolejbusu logos. Tā uz ceturtdaļ sekundi uzrodas, lai pēc brīža izzustu pilsētas gaismu jūklī, atstājot mani urbjamies tukšā trolejbusa rūtī.
Tavs stāvs man vakaros nāk pretī caur miglai. Un dažreiz es noticu tam, ka tu neesi vien gaismu spēle naktī, ka neesi radies vien mēnesgaismai laužot ceļu starp koku zariem un ka tu neesi vien ēna, kas kādam nejauši noplīsusi.
Es tev speru soli pretī un attopos viena, vien sirds ir sakusi klibodama skriet.
Klusums. Un tad es sev jautāju: "Vai tie soļi ir tavi, kas nepagurdami man seko? Vai tie čuksti, kas mani iemidzina, tevī savu sākumu rod?"
Un tad kā atbilde nāk lietus, lāšu vieglie sitieni pret zemi un, rudens vēju plosīto, lapu šalkoņa kokos.
Es zinu, ka tu esi tuvu, bet atskatoties man pretī vienmēr raugās tukšums. Tukša iela. Tukšas šūpoles, kas vēl mazliet kustas. Tukšs soliņš, kas sevī tavu siltumu nes.
Piedod, ka es tev neteicu agrāk, piedod, ka neatzinos, bet, Mans dārgais un mīļais, man jāatzīstas - tu esi izdomāts.
ko tur liegties - nav vērts.
Es zinu, ka tu esi tuvu.
Tava seja atkal un atkal parādās aizsvīdušos trolejbusu logos. Tā uz ceturtdaļ sekundi uzrodas, lai pēc brīža izzustu pilsētas gaismu jūklī, atstājot mani urbjamies tukšā trolejbusa rūtī.
Tavs stāvs man vakaros nāk pretī caur miglai. Un dažreiz es noticu tam, ka tu neesi vien gaismu spēle naktī, ka neesi radies vien mēnesgaismai laužot ceļu starp koku zariem un ka tu neesi vien ēna, kas kādam nejauši noplīsusi.
Es tev speru soli pretī un attopos viena, vien sirds ir sakusi klibodama skriet.
Klusums. Un tad es sev jautāju: "Vai tie soļi ir tavi, kas nepagurdami man seko? Vai tie čuksti, kas mani iemidzina, tevī savu sākumu rod?"
Un tad kā atbilde nāk lietus, lāšu vieglie sitieni pret zemi un, rudens vēju plosīto, lapu šalkoņa kokos.
Es zinu, ka tu esi tuvu, bet atskatoties man pretī vienmēr raugās tukšums. Tukša iela. Tukšas šūpoles, kas vēl mazliet kustas. Tukšs soliņš, kas sevī tavu siltumu nes.
Piedod, ka es tev neteicu agrāk, piedod, ka neatzinos, bet, Mans dārgais un mīļais, man jāatzīstas - tu esi izdomāts.
sestdiena, 2009. gada 7. novembris
Pēc I. Ziedoņa Krāsainajām pasakām
Pelēkā pasaka.
Te nu tā ir.Manas ikdienas kārtējajā viegli pelēcīgajā un drūmajā rītā, kas sevi slēpj mūžīgā dūmakā un liedz saskatīt krāsas.
Šim un tiem pārējiem simt tūstoš rītiem ir pelēka migla un gaiss, kas savu mitrumu ietriec tev sejā. Tiem ir smaržas, kas izlaužas no uz mirkli atvērtām beķereju durvīm,bet tūliņ pat izzūd garāmejošo izpūsto cigarešu dūmu pelēkajā smārdā. Katru rītu šeit viss ir viens, tā pati garlaikotā gājēja seja, tā pati izkusušā sniega dubļu šalts, ko trolejbus garāmbraucot mēģina iešļākt man sejā.
Rīga ir viena milzīga Purvciema bloku māju parāde, un mitrais asfalts velk savas paralēles tai cauri. Vien luksafori sevi mirdzina šajā klusinātajā brīdī, kuram cauri ar vien rībina tramvaju armija.
Sarkans - dzeltens - zaļš.Zaļš - zaļš - zaļš,dzeltens,sarkans.
Mani rīti ir vienīgā iespēja saprast, ka dzīvē nav nekā balta vai melna, ka dzīvē viss ir pelēks.
Mani rīti ir vienīgā iespēja saprast, ka pelēkais ir krāsa ar visvairāk noskaņām un toņiem, ka pelēkais nekad neatkārtojas, ka pelēkais skaists.
Mani rīti ir vienīgā iespēja.
Te nu tā ir.Manas ikdienas kārtējajā viegli pelēcīgajā un drūmajā rītā, kas sevi slēpj mūžīgā dūmakā un liedz saskatīt krāsas.
Šim un tiem pārējiem simt tūstoš rītiem ir pelēka migla un gaiss, kas savu mitrumu ietriec tev sejā. Tiem ir smaržas, kas izlaužas no uz mirkli atvērtām beķereju durvīm,bet tūliņ pat izzūd garāmejošo izpūsto cigarešu dūmu pelēkajā smārdā. Katru rītu šeit viss ir viens, tā pati garlaikotā gājēja seja, tā pati izkusušā sniega dubļu šalts, ko trolejbus garāmbraucot mēģina iešļākt man sejā.
Rīga ir viena milzīga Purvciema bloku māju parāde, un mitrais asfalts velk savas paralēles tai cauri. Vien luksafori sevi mirdzina šajā klusinātajā brīdī, kuram cauri ar vien rībina tramvaju armija.
Sarkans - dzeltens - zaļš.Zaļš - zaļš - zaļš,dzeltens,sarkans.
Mani rīti ir vienīgā iespēja saprast, ka dzīvē nav nekā balta vai melna, ka dzīvē viss ir pelēks.
Mani rīti ir vienīgā iespēja saprast, ka pelēkais ir krāsa ar visvairāk noskaņām un toņiem, ka pelēkais nekad neatkārtojas, ka pelēkais skaists.
Mani rīti ir vienīgā iespēja.
sestdiena, 2009. gada 17. oktobris
Dievs un ūdens aprite dabā.
Naktī sniga.
Es dzirdēju kā kliedzot protestēja krītošās lapas, kas uzskatīja, ka tas ir viņu putenis, viņu pēdēja deja un ka sniegs, nekaunīgais manipulators, mēģina atņemt to vienīgo rudens slavas sekundi.
Es jutu kā vējš ir apjucis, brīžiem ieskrienot manā logā, lai tūdaļ pat dotos prom. Viens brīdis un doties tālāk, un tomēr, atkal un atkal, atrast sevi tajā pašā logā, tajā pašā vietā, kur pirms brīža.
Bara instinktu vadītas un gravitācijas spēka pievilktas, viena pēc otras no debesīm lejup traucās sniegpārslas. Izkliedzot pirmās lidojuma sekundes un izbaudot pēdējās. Bez izpletņa atstātas tās izšķīda pret asfaltu, riepu notrulinātu un, kā pārslām likās, karstu.
Sniegpārslām mākoņu skolā mācīja, ka dabā notiek ūdens aprite un ka tās pēc laika atgriezīsies mākoņos. Tām mācīja, ka būs vēl daudz citas dzīves pēc nāves un tāpēc nav jābaidās lēkt. Tām mācīja par dzīvi uz citiem mākoņiem.
Tās dzīvoja. Rītos ieveidoja savas sasalušās frizūras, salipa kopā, kusa un atkal sasala, ticēja muļķībām, darīja muļķības. Un tā līdz dienai, kad bija laiks lēkt. Apdomāt vai tiešām pastāv ūdens aprite dabā un vai tās kādreiz vēl būs tas, kas ir. Apdomāt vai dzīvē viss izdarīts kā nākas.
Lēciena pirmajās sekundēs kliegt un pēdejās baudīt.
Es dzirdēju kā kliedzot protestēja krītošās lapas, kas uzskatīja, ka tas ir viņu putenis, viņu pēdēja deja un ka sniegs, nekaunīgais manipulators, mēģina atņemt to vienīgo rudens slavas sekundi.
Es jutu kā vējš ir apjucis, brīžiem ieskrienot manā logā, lai tūdaļ pat dotos prom. Viens brīdis un doties tālāk, un tomēr, atkal un atkal, atrast sevi tajā pašā logā, tajā pašā vietā, kur pirms brīža.
Bara instinktu vadītas un gravitācijas spēka pievilktas, viena pēc otras no debesīm lejup traucās sniegpārslas. Izkliedzot pirmās lidojuma sekundes un izbaudot pēdējās. Bez izpletņa atstātas tās izšķīda pret asfaltu, riepu notrulinātu un, kā pārslām likās, karstu.
Sniegpārslām mākoņu skolā mācīja, ka dabā notiek ūdens aprite un ka tās pēc laika atgriezīsies mākoņos. Tām mācīja, ka būs vēl daudz citas dzīves pēc nāves un tāpēc nav jābaidās lēkt. Tām mācīja par dzīvi uz citiem mākoņiem.
Tās dzīvoja. Rītos ieveidoja savas sasalušās frizūras, salipa kopā, kusa un atkal sasala, ticēja muļķībām, darīja muļķības. Un tā līdz dienai, kad bija laiks lēkt. Apdomāt vai tiešām pastāv ūdens aprite dabā un vai tās kādreiz vēl būs tas, kas ir. Apdomāt vai dzīvē viss izdarīts kā nākas.
Lēciena pirmajās sekundēs kliegt un pēdejās baudīt.
svētdiena, 2009. gada 4. oktobris
Just a little messing with your head
Fascinējošs ir brīdis Instinktu līmenī. Liekas, ka ķermenis, nervu šūnas, muskuļaudi reaģē vēl pirms smadzenēm.
Sastingums - šī viena maģiskā sekunde vai pat tās simtdaļa, kad ķermenis ir sastindzis, bet smadzenes ir aktivizētas uz maksimālo jaudu. Sekundes , kuras laikā tiek apzinātas visas reālās notikuma attīstības iespējas.
Bēgt? Par tālu.
Sastingt vai tēlot beigtu? Tu neesi dzīvnieks, nebūs.
1. rīcība? Neizdosies.
2. rīcība? MĒĢINĀM!
Un nākamajā brīdī laiks beidz eksistēt. Tu rīkojies un rīcība liekas - vairs nav savienota ar smadzenēm. Šī ir iespēja apzināties sava ķermeņa veselumu. Visi muskuļi kalpo vienam, Viss ir pakļauts impulsam glābt sevi, viss apkārt ir beidzis eksistēt. Cilvēks pēkšņi ir viss. Kosmoss, pasaule, ūdens. Visa apvienojums.
Mirt šajā brīdī liekas skaisti. To varētu pat nepamanīt...
Sastingums - šī viena maģiskā sekunde vai pat tās simtdaļa, kad ķermenis ir sastindzis, bet smadzenes ir aktivizētas uz maksimālo jaudu. Sekundes , kuras laikā tiek apzinātas visas reālās notikuma attīstības iespējas.
Bēgt? Par tālu.
Sastingt vai tēlot beigtu? Tu neesi dzīvnieks, nebūs.
1. rīcība? Neizdosies.
2. rīcība? MĒĢINĀM!
Un nākamajā brīdī laiks beidz eksistēt. Tu rīkojies un rīcība liekas - vairs nav savienota ar smadzenēm. Šī ir iespēja apzināties sava ķermeņa veselumu. Visi muskuļi kalpo vienam, Viss ir pakļauts impulsam glābt sevi, viss apkārt ir beidzis eksistēt. Cilvēks pēkšņi ir viss. Kosmoss, pasaule, ūdens. Visa apvienojums.
Mirt šajā brīdī liekas skaisti. To varētu pat nepamanīt...
pirmdiena, 2009. gada 28. septembris
Accidentally in love
"Mirkli, tu esi skaists
Jel kavējies."
(Melns humors, ņemot vērā to, ka "Fausts" nav tā mīļākā lasāmviela)
Dzīves kalendārs. Kā būtu, ja būtu.
Pāršķirt vienu dienu, atšķirt nākamo, kādu dienu izlaist, ja nevēlies to nodzīvot.
Un tad atšķirt to dienu, kad juties vislabāk, kad gribējās dzīvot, kad vēlējies, lai tā nebeidzās.
Pateikt tam draņķa mirklim: "Apstājies!"
Un būt gatavam, ka Tavs personīgais Mefistotelis tai pat brīdī tevi iznīcina. Un būt laimīgam ar šo lēmumu, jo apziņa, ka dzīvē ir bijis vēl viens brīdis, kad elpa aizraujas, ir tā vērta.
Mani sauc Strēlniece un es esmu savu jūtu vergs, bet vienmēr brīva savā dzīves ceļā.
(arī šo teikumu es sauktu par salīdzinoši melnu humoru,ņemot vērā to, ka ne par vergu, ne brīvu vispār sevi es varētu atļauties saukt)
PS. Frank still rules the world. Today on list - "Something stupid"
Jel kavējies."
(Melns humors, ņemot vērā to, ka "Fausts" nav tā mīļākā lasāmviela)
Dzīves kalendārs. Kā būtu, ja būtu.
Pāršķirt vienu dienu, atšķirt nākamo, kādu dienu izlaist, ja nevēlies to nodzīvot.
Un tad atšķirt to dienu, kad juties vislabāk, kad gribējās dzīvot, kad vēlējies, lai tā nebeidzās.
Pateikt tam draņķa mirklim: "Apstājies!"
Un būt gatavam, ka Tavs personīgais Mefistotelis tai pat brīdī tevi iznīcina. Un būt laimīgam ar šo lēmumu, jo apziņa, ka dzīvē ir bijis vēl viens brīdis, kad elpa aizraujas, ir tā vērta.
Mani sauc Strēlniece un es esmu savu jūtu vergs, bet vienmēr brīva savā dzīves ceļā.
(arī šo teikumu es sauktu par salīdzinoši melnu humoru,ņemot vērā to, ka ne par vergu, ne brīvu vispār sevi es varētu atļauties saukt)
PS. Frank still rules the world. Today on list - "Something stupid"
svētdiena, 2009. gada 27. septembris
MISERABLE
Ņemot vērā to, ka nav tādu vārdu kombināciju, kas varētu brīvi un uzskatāmi izklāstīt manu šī brīža sajūtu, es atļaušu sev improvizēt, veidojot vien nesasaistītu teikumu rindas - uz neko labāku mans prāts laikam nav spējīgs.
Šogad rudens kā rudens, bet tikai gājputni laižas uz Nīlu. Tikai gājputnu biļetes uz siltajām zemēm nav novecojušas, zaudējušas nozīmi vai vienkārši kļuvušas nederīgas.
Un es laikam esmu kāds parka balodis vai zvirbulis, kam nespīd. Ne Nīla, ne Ēģipte, ne kaut vai Eiropas dienvidu daļa. Man jāpaliek parkā. Jāizklaidē bērni pie kanāla, jāsildās uz svešas palodzes.
Tādi dzīves pārpalikumi, kas tā īsti nevienam nav vajadzīgi. Sakaltušas maizes drupačas.
Nu un...
Tall and tan and young and lovely,
The girl from Ipanema goes walking,
And when she passes
each one she passes goes "a-a-ah!"
When she walks she's like a samba that,
Swings so cool and sways so gentle,
That when she passes
each one she passes goes "a-a-ah!"
Šogad rudens kā rudens, bet tikai gājputni laižas uz Nīlu. Tikai gājputnu biļetes uz siltajām zemēm nav novecojušas, zaudējušas nozīmi vai vienkārši kļuvušas nederīgas.
Un es laikam esmu kāds parka balodis vai zvirbulis, kam nespīd. Ne Nīla, ne Ēģipte, ne kaut vai Eiropas dienvidu daļa. Man jāpaliek parkā. Jāizklaidē bērni pie kanāla, jāsildās uz svešas palodzes.
Tādi dzīves pārpalikumi, kas tā īsti nevienam nav vajadzīgi. Sakaltušas maizes drupačas.
Nu un...
Tall and tan and young and lovely,
The girl from Ipanema goes walking,
And when she passes
each one she passes goes "a-a-ah!"
When she walks she's like a samba that,
Swings so cool and sways so gentle,
That when she passes
each one she passes goes "a-a-ah!"
otrdiena, 2009. gada 1. septembris
Marihuāna
Jūras melnais ūdens bija saplūdis ar bez-zvaigžņu nakts tumšajām debesīm, veidojot nebeidzamu melna atlasa fonu, kurā viena pakaļ otrai ar nopūtu devās viļņu putu galotnes.
Pilsētas gaismas, sastājušās improvizētās rindās, veidoja nakts horizontu. Punktu virknes, kas savienojušās vilka viduslīniju nakts daudzstūrī.
Šeit vēja gaudas, savas gaidas izkaucot, atsitās pret pludmales dižākajiem akmeņiem.
Vien 4 reizes gadā šeit pūš šis vējš. Tas nāk no Āfrikas, atnesot līdz daļu tuksneša smiltīm, no cilvēku balsīm un sviedriem (it kā to jau šeit nebūtu gana). Šeit vēju sauc Pārmaiņu vārdā. Jo tas atved citus gadalaikus, arābu kuģus vai vācu iznīcinātājus.
Un, šeit sēžot, es ļauju tam izpausties, nožāvēt jūras ūdeni no pēdām. Pūst tā pat vien. Vai pat izpūst man cauri. Tā, lai daļa no manis paliek ar viņu, lai pazūd domas, lai zūdu es pati... Un tā tas pūš, pūš līdz nelabumam.
Es attopos vien tad, kad saule ar savu otu, akvareļos mērcētu, sāk pludināties pa jūras malu uz manu pusi.
Pilsētas gaismas, sastājušās improvizētās rindās, veidoja nakts horizontu. Punktu virknes, kas savienojušās vilka viduslīniju nakts daudzstūrī.
Šeit vēja gaudas, savas gaidas izkaucot, atsitās pret pludmales dižākajiem akmeņiem.
Vien 4 reizes gadā šeit pūš šis vējš. Tas nāk no Āfrikas, atnesot līdz daļu tuksneša smiltīm, no cilvēku balsīm un sviedriem (it kā to jau šeit nebūtu gana). Šeit vēju sauc Pārmaiņu vārdā. Jo tas atved citus gadalaikus, arābu kuģus vai vācu iznīcinātājus.
Un, šeit sēžot, es ļauju tam izpausties, nožāvēt jūras ūdeni no pēdām. Pūst tā pat vien. Vai pat izpūst man cauri. Tā, lai daļa no manis paliek ar viņu, lai pazūd domas, lai zūdu es pati... Un tā tas pūš, pūš līdz nelabumam.
Es attopos vien tad, kad saule ar savu otu, akvareļos mērcētu, sāk pludināties pa jūras malu uz manu pusi.
pirmdiena, 2009. gada 17. augusts
Vilciens Riga - Nekuriene
Garumzimju vel ar vien nav :)
Tas acis. Tas acis, kuras mitrums ir jausams.
Tas acis, kuru speks ir sovakar lauzams.
Mans milas trijsturis pasai ar sevi un sevi. Negaiditi burti velk savas linijas uz papira, dazkart aizkavejoties par ilgu un laujot melnas tintes asarai noritet pa papira baalo vaigu.
Ko jut lapa, kad ta tiek aprakstita?Cik valodas ta runa?Vai varbut man lapai visu angliski atstastit?
Mans dialogs pasai ar sevi turpinas:
Lupas sakniebtas, aizzmiegti plaksti,
Acu prieksa vien atminu raksti...
Domu vejs pa smadzenu nekurieni skrien. Mana tuksnesi vetra. Bet es zinu savu veju, tas skrien, lai atdurtos. Celmalas koka. Vakardiena. Pats sava aste.
Bet es zinu savu veju, tas skrien, lai apstatos. Tur, kur neviens vel nav bijis. Kur pasam tik. Tur, kur aizved ta pukstosa sirds.
Mans vejs skrien sovakar ar divkarsu jaudu. Ta noberztas kajas vecejas krosenes smagneji pulse, ta skrejienam ir pazudis ritms, bet vins skrien pa smadzenu tuksnesi, pa klusumu, kura par skalu atbalsojas ta elpa. Cik talu lidz beigam?
Atrums tiek uznemts pedejo reizi. Apdullinoss troksnis visu aptver bridi, kad vejs izskist pret mana pakausa ieksejo sienu.
Aiz vina paliek vien klusums un tintes asara, kas slid pa papira vaigu uz dienvidu pusi...
Tas acis. Tas acis, kuras mitrums ir jausams.
Tas acis, kuru speks ir sovakar lauzams.
Mans milas trijsturis pasai ar sevi un sevi. Negaiditi burti velk savas linijas uz papira, dazkart aizkavejoties par ilgu un laujot melnas tintes asarai noritet pa papira baalo vaigu.
Ko jut lapa, kad ta tiek aprakstita?Cik valodas ta runa?Vai varbut man lapai visu angliski atstastit?
Mans dialogs pasai ar sevi turpinas:
Lupas sakniebtas, aizzmiegti plaksti,
Acu prieksa vien atminu raksti...
Domu vejs pa smadzenu nekurieni skrien. Mana tuksnesi vetra. Bet es zinu savu veju, tas skrien, lai atdurtos. Celmalas koka. Vakardiena. Pats sava aste.
Bet es zinu savu veju, tas skrien, lai apstatos. Tur, kur neviens vel nav bijis. Kur pasam tik. Tur, kur aizved ta pukstosa sirds.
Mans vejs skrien sovakar ar divkarsu jaudu. Ta noberztas kajas vecejas krosenes smagneji pulse, ta skrejienam ir pazudis ritms, bet vins skrien pa smadzenu tuksnesi, pa klusumu, kura par skalu atbalsojas ta elpa. Cik talu lidz beigam?
Atrums tiek uznemts pedejo reizi. Apdullinoss troksnis visu aptver bridi, kad vejs izskist pret mana pakausa ieksejo sienu.
Aiz vina paliek vien klusums un tintes asara, kas slid pa papira vaigu uz dienvidu pusi...
www.esnebaidos.lv
Garumzimes tiks izlabotas. Te Malta tadu vienkarsi NAV :)
Gaiditais saules stars pa logu ta ari neiespideja. Es gaidiju ilgi. Si nakts bija garaka par citam. Minutes nesteidzigi slideja un, laiku pa laikam, pat atstajas, lai pasminetu par manu naidu uz tam.
Mazi sesdesmit sekunzu intervali tureja mani sava vara.
Es velreiz paveros loga, cerot un gaidot savu mazo brinumu - gaismu. Bet ta laikam ir aiznemta sovakar.
No loga preti man savu elpu dves tumsa. Ar neprata acim, sajauktiem matiem un balsi,kas apdullina. Si nakts nav svaiga, ta nedod gaidito atputu un nelauj aiziet no sevis. Si nakts tevi iespiez sava vara un liek katru sirdspukstu izjust vel tris reizes specigak.
Es smoku un slikstu.
Jau atkal mans pulkstenis ir apstajies uz 30 sekunzu atzimes.
Ir kluss.
Kusteties saja bridi ir mirt.
Sastingusi es veroju, kaa tumsa vel savu kermeni mana istaba. Nats tarps posmu pa posmam rapjas tuvak man. Vel nekad gaisma nav bijusi tik mila un gaidita, bet ta nenak, ta iedur man dunci mugura par visam tam reizem, kad esmu niknuma uz to kliegusi,lai ta atstaj mani naktij.
Gaiditais saules stars pa logu ta ari neiespideja. Es gaidiju ilgi. Si nakts bija garaka par citam. Minutes nesteidzigi slideja un, laiku pa laikam, pat atstajas, lai pasminetu par manu naidu uz tam.
Mazi sesdesmit sekunzu intervali tureja mani sava vara.
Es velreiz paveros loga, cerot un gaidot savu mazo brinumu - gaismu. Bet ta laikam ir aiznemta sovakar.
No loga preti man savu elpu dves tumsa. Ar neprata acim, sajauktiem matiem un balsi,kas apdullina. Si nakts nav svaiga, ta nedod gaidito atputu un nelauj aiziet no sevis. Si nakts tevi iespiez sava vara un liek katru sirdspukstu izjust vel tris reizes specigak.
Es smoku un slikstu.
Jau atkal mans pulkstenis ir apstajies uz 30 sekunzu atzimes.
Ir kluss.
Kusteties saja bridi ir mirt.
Sastingusi es veroju, kaa tumsa vel savu kermeni mana istaba. Nats tarps posmu pa posmam rapjas tuvak man. Vel nekad gaisma nav bijusi tik mila un gaidita, bet ta nenak, ta iedur man dunci mugura par visam tam reizem, kad esmu niknuma uz to kliegusi,lai ta atstaj mani naktij.
sestdiena, 2009. gada 8. augusts
Tirgus - īpaši noteikta vieta, kur cilvēki viens otru krāpj un apzog.
Centrāltirgū pie drūmajām tantiņām stūros var nopirkt jebko. Ne pārāk legālu grādīgo prieku, ne pārāk īstu Dolči un Gabanu, parastus dāreņus, sieviešu veļu, kāmīti.
Bet saki man lūdzu, ko var iegādāties tavā tirgū?
Kur atrodas tas stūris, kur, ne pārāk legāli, tu pārdod gabalus no sevis? Jo es labprāt uz atlaidēm iegādātos tavu zelta zobu, kas laikam ir visvērtīgākais, kas vien tevī var būt.
Garāmgājējs mani attur no zelta zoba iegādes un piebilst:"Zelts ir bezvērtīgs, jo pret to nevar iemainīt ne veselību, ne dvēseles mieru ne mīlestību."
Un vēl es gribu zināt, kur cilvēki pērk tos viltotos smaidus pa latu piecdesmit gabalā! Arī es ļoti gribētu vienu, jo īstajam man naudas nepietiek, esmu dzirdējusi, ka tas esot naudas vienības neizsakāms. Lūdzu pārdodiet man to skaisto smaidu, kas karājas pa labi no asaru stenda. Tas nekas, ka tam defekts un ka tas neizturēs ilgi. Paldies!
Uz smaida paciņas ir rakstīts:"Pasmaidi par savām bēdām, un viņu sūruma vairs nav.
Pasmaidi par savu ienaidnieku, un viņa dzēluma vairs nav. Pasmaidi par sevi, un tavu ļaunumu vairs nav."
Es zinu, kur atrodas dzīves garšvielu stendi. Tos man parādīja tas dzērājs, kuru tik bieži jūs redzat uz ielas, bet kuram paejat steidzīgi garām. Viņš patiesībā ir diezgan jauks un ari nedzer tik daudz, kā varētu likties. Protams, ar izskatu viņam nav paveicies. Bet kādā paralēlā pasaulē vai varbūt sapnī es dzirdēju, ka izskatam nav nozīmes, jo svarīgāka ir laba sirds.
Tas dzērājs teica :"Ja galvassāpes mūs piemeklētu pirms reibuma, mēs sargātos
dzert pārāk daudz; bet bauda, lai mūs piemuļķotu, nāk pa priekšu un noslēpj mums sekas."
...Nu tā, tas laikam ir viss. Tavā tirgū vairs nav nekas palicis. Vien pie vārtiem kāds antiņš, kas kaut kam dzīvē vēl tic, pa lēto izdāļā visiem burkas ar laimi. Viņš cer, ka dots devējam divkārši atdosies, viņš cer, ka pasaules apritē viņa tirgotā laime reiz iegūs stabilu vietu un atgriezīsies pie viņa atpakaļ.
Es nopērku burciņu no šī trešā tēva dēla un dodos prom. Caur pazemes tuneļiem un stacijas laukumu es dodos atpakaļ pilsētas steigā. Plastikāta maisiņš nospiež manu roku.
Viltots smaids un burka laimes. Vai līdz nedēļas beigām ar to man būs gana?
Bet saki man lūdzu, ko var iegādāties tavā tirgū?
Kur atrodas tas stūris, kur, ne pārāk legāli, tu pārdod gabalus no sevis? Jo es labprāt uz atlaidēm iegādātos tavu zelta zobu, kas laikam ir visvērtīgākais, kas vien tevī var būt.
Garāmgājējs mani attur no zelta zoba iegādes un piebilst:"Zelts ir bezvērtīgs, jo pret to nevar iemainīt ne veselību, ne dvēseles mieru ne mīlestību."
Un vēl es gribu zināt, kur cilvēki pērk tos viltotos smaidus pa latu piecdesmit gabalā! Arī es ļoti gribētu vienu, jo īstajam man naudas nepietiek, esmu dzirdējusi, ka tas esot naudas vienības neizsakāms. Lūdzu pārdodiet man to skaisto smaidu, kas karājas pa labi no asaru stenda. Tas nekas, ka tam defekts un ka tas neizturēs ilgi. Paldies!
Uz smaida paciņas ir rakstīts:"Pasmaidi par savām bēdām, un viņu sūruma vairs nav.
Pasmaidi par savu ienaidnieku, un viņa dzēluma vairs nav. Pasmaidi par sevi, un tavu ļaunumu vairs nav."
Es zinu, kur atrodas dzīves garšvielu stendi. Tos man parādīja tas dzērājs, kuru tik bieži jūs redzat uz ielas, bet kuram paejat steidzīgi garām. Viņš patiesībā ir diezgan jauks un ari nedzer tik daudz, kā varētu likties. Protams, ar izskatu viņam nav paveicies. Bet kādā paralēlā pasaulē vai varbūt sapnī es dzirdēju, ka izskatam nav nozīmes, jo svarīgāka ir laba sirds.
Tas dzērājs teica :"Ja galvassāpes mūs piemeklētu pirms reibuma, mēs sargātos
dzert pārāk daudz; bet bauda, lai mūs piemuļķotu, nāk pa priekšu un noslēpj mums sekas."
...Nu tā, tas laikam ir viss. Tavā tirgū vairs nav nekas palicis. Vien pie vārtiem kāds antiņš, kas kaut kam dzīvē vēl tic, pa lēto izdāļā visiem burkas ar laimi. Viņš cer, ka dots devējam divkārši atdosies, viņš cer, ka pasaules apritē viņa tirgotā laime reiz iegūs stabilu vietu un atgriezīsies pie viņa atpakaļ.
Es nopērku burciņu no šī trešā tēva dēla un dodos prom. Caur pazemes tuneļiem un stacijas laukumu es dodos atpakaļ pilsētas steigā. Plastikāta maisiņš nospiež manu roku.
Viltots smaids un burka laimes. Vai līdz nedēļas beigām ar to man būs gana?
svētdiena, 2009. gada 2. augusts
Another one bites the dust
Vakardienas vairs nav, rītdienas vēl nav, viss, kas mums pieder, ir šodiena.
Muskuļi atslāba. Lūpas tumsā pašas zināja ceļu uz dvēseļu satikšanās pieturu - skūpstu. Katra kustība bija kā pieslīpēšanās, pieradināšanās un atdošanās. Rīts bija zaudējis nozīmi. Tas pirmo reizi mūžā drīkstēja nākt, neko neizbojājot, tikai papildinot. Saules gaisma šajā naktī neko nevarēja mainīt.
Mums šonakt bija tikai klusums. Varbūt kāds putns un varbūt kāda sirds, bet es neuzticos savai atmiņai, jo vēl ar vien es baidos, ka tas viss bij' tikai sapnis. Tāda sireāla krāsa ir šim brīdim. Nenosakāms tonis. Astotā strīpa varavīksnē. Krāsu spektrā neiekļautais tonis.
Ko nozīmē dzīvot tagadnei?
Vai tiešām katra muļķīgā iespēja, ko piespēlē dzīve ir jāliek lietā?
Vai tiešām drīkst spēlēt uz visu banku, jo rītdiena var nepienākt?
Vai ļauties tagadnei nozīmē dzīvot vairāk ar sirdi kā prātu?
Muskuļi atslāba. Lūpas tumsā pašas zināja ceļu uz dvēseļu satikšanās pieturu - skūpstu. Katra kustība bija kā pieslīpēšanās, pieradināšanās un atdošanās. Rīts bija zaudējis nozīmi. Tas pirmo reizi mūžā drīkstēja nākt, neko neizbojājot, tikai papildinot. Saules gaisma šajā naktī neko nevarēja mainīt.
Mums šonakt bija tikai klusums. Varbūt kāds putns un varbūt kāda sirds, bet es neuzticos savai atmiņai, jo vēl ar vien es baidos, ka tas viss bij' tikai sapnis. Tāda sireāla krāsa ir šim brīdim. Nenosakāms tonis. Astotā strīpa varavīksnē. Krāsu spektrā neiekļautais tonis.
Ko nozīmē dzīvot tagadnei?
Vai tiešām katra muļķīgā iespēja, ko piespēlē dzīve ir jāliek lietā?
Vai tiešām drīkst spēlēt uz visu banku, jo rītdiena var nepienākt?
Vai ļauties tagadnei nozīmē dzīvot vairāk ar sirdi kā prātu?
ceturtdiena, 2009. gada 30. jūlijs
Tas nav par mīlestību, kuce!
Vislielākās sāpes mēs nodarām tad, kad tas nav mūsu mērķis.
Bļe.Šonakt es esmu iekļuvusi ārkārtējā pašnožēlas akacī. Un tas viss tikai tāpēc, ka es vakar redzēju sapni. Teorētiski pa visam vienkāršu un dumju, bet noslēgumā es redzēju visus tos cilvēkus, kas man ir svarīgi, mirstam.
Vienu pēc otra, neapturami. Un viss, ko es varēju darīt, bija - stāvēt un klusēt.
Bļāviens...
"Ja būtu palikušas 5 minūtes līdz pasaules galam, tad visi šobrīd mēģinātu sazvanīt kādu, lai pateiktu tam, ka to mīl vai ari lūgtu piedošanu."
Un šobrīd es tā arī jūtos. it kā līdz manam pasaules galam būtu 5 minūtes, bet mans telefons būtu atslēdzies.
Ja man būtu telefons, tad es šobrīd nožēlotu, es atvainotos, atzītos. Visticamāk es raudātu, jo vispār ari man taču ir emocijas, jūtas. Es izkauktu savas iekšas.
Nožēlojami. Arī es mēdzu izlikties un iet pāri visam, tā teikt "man pohuj-es tankā". Bet cik man patiesībā ir vienalga? Kur ir robeža, kur beidzas tēlotais?
Arī es baidos. Un ar katru reizi ir grūtāk "atvērt sevi tā it, kā nekad nebūtu sāpēts".
Bet par spīti šīm bailēm es mēdzu dāļāt gabaliņus no savas sirds pat pārāk daudziem.
Ahujela dumji, vai ne?!
Ja piepildītos kaut 5 domas no 100...
Es zinu, ko es vēlētos. Tas nebūtu nekas egoistisks, uz iekšu vērsts un debīls. Tas būtu no sirds. Bļe, HUJ TEV SIRDS!
Man nav ne jausmas kāpēc tā, bet es šobrīd raudu. Pēc ilgiem laikiem. Vienkārši ir.
Pareizs laiks 00.48.
Bļe.Šonakt es esmu iekļuvusi ārkārtējā pašnožēlas akacī. Un tas viss tikai tāpēc, ka es vakar redzēju sapni. Teorētiski pa visam vienkāršu un dumju, bet noslēgumā es redzēju visus tos cilvēkus, kas man ir svarīgi, mirstam.
Vienu pēc otra, neapturami. Un viss, ko es varēju darīt, bija - stāvēt un klusēt.
Bļāviens...
"Ja būtu palikušas 5 minūtes līdz pasaules galam, tad visi šobrīd mēģinātu sazvanīt kādu, lai pateiktu tam, ka to mīl vai ari lūgtu piedošanu."
Un šobrīd es tā arī jūtos. it kā līdz manam pasaules galam būtu 5 minūtes, bet mans telefons būtu atslēdzies.
Ja man būtu telefons, tad es šobrīd nožēlotu, es atvainotos, atzītos. Visticamāk es raudātu, jo vispār ari man taču ir emocijas, jūtas. Es izkauktu savas iekšas.
Nožēlojami. Arī es mēdzu izlikties un iet pāri visam, tā teikt "man pohuj-es tankā". Bet cik man patiesībā ir vienalga? Kur ir robeža, kur beidzas tēlotais?
Arī es baidos. Un ar katru reizi ir grūtāk "atvērt sevi tā it, kā nekad nebūtu sāpēts".
Bet par spīti šīm bailēm es mēdzu dāļāt gabaliņus no savas sirds pat pārāk daudziem.
Ahujela dumji, vai ne?!
Ja piepildītos kaut 5 domas no 100...
Es zinu, ko es vēlētos. Tas nebūtu nekas egoistisks, uz iekšu vērsts un debīls. Tas būtu no sirds. Bļe, HUJ TEV SIRDS!
Man nav ne jausmas kāpēc tā, bet es šobrīd raudu. Pēc ilgiem laikiem. Vienkārši ir.
Pareizs laiks 00.48.
svētdiena, 2009. gada 26. jūlijs
Parazīts
Dzīvei ir dīvains humors. Un, ja pastāv liktenis, tad es labprāt gribētu zināt, vai tas domā ar galvu.
Iespēja, ka tu rīt nomirsi ir 50:50, jo vai nu tu nomirsi vai izdzīvosi, un citu variantu nav.Varbūt jau rīt tu būsi iesprostots mūžīgās nekustības zārkā. Un trīs saujas zemes uz tevis norībinās visi tavi mīļie. Zemes dunoņa lēni noslāps un tevi apņems mūžīgais klusums, kas pārtrūks brīdī, kad tavu, trūdēt sākušo koka zārku, sāks iznīcināt tārpu un kukaiņu armija.
Tava versija par elli.
Pretīgi, vēsi, slīdoši radījumi pārklāj tavu miesu. Remdējot savu izsalkumu tevī. Piepildot savas iekšas ar tevi. Jau drīz tie būs tevī. Tavās zarnās, acīs, aknās. Tavā sirdī un galvā parazitēs šie iznīcinātāji ar glumajiem ķermeņiem. Viņi pārosies uz tevis un dēs savas olas, ar nākamajiem iznīcinātāj terminātoriem, tieši tavā kuņģī.
Tu būsi organiska, bet mirusi viela, kas satāvēs no kustēties beigušām molekulām. Un tas būs laimīgākais brīdis tavā mūžā, jo arī parazīts reiz nomirs un turpinās barības ķēdi ar savu ķermeni un daļu no tavējā. Tu kļūsi par daļu no mūžības. Iespejams, ka brīdī, kad tavs draugs ēdīs maizi, viņš iedomāsies par tevi. Viņš nezinās kāpēc, bet tu zināsi.
Jo viņs būs apēdis daļu no tevis. Tavu parazitējošo, jau mirušo, pa daļām sadalīto daļu. Un tad tavs atoms atmodīsies, tu barosies no sava mīļotā, tu to iznīcināsi, līdz vienu dienu arī viņš būs zārkā. Un tu metīsies savā izsalkumā viņam virsū. Uz īsu brīdi ieskatoties viņa acīs, aizdomājoties par tām un tad iegredējoties tajās, ļaujot iztecēt no tām visam šķidrumam. Tu ar baudu pārgrauzīsi tā brīnišķīgo sirds muskuli. Tās sirds muskuli, kas tevi mīlēja.
Kreisajā sirds kambarī uz sienas tu iespējams atradīsi ieskrāpētu tavu vārdu. Un tu ar baudu to iznīcināsi. Jo tāda būs tava daba. Tava personīgā elle, kurā tu esi daļa no nekontrolējamas instinktīvu kukaiņu armijas.
Padomā par to, ko tikko lasīji un labāk nemirsti rīt
Iespēja, ka tu rīt nomirsi ir 50:50, jo vai nu tu nomirsi vai izdzīvosi, un citu variantu nav.Varbūt jau rīt tu būsi iesprostots mūžīgās nekustības zārkā. Un trīs saujas zemes uz tevis norībinās visi tavi mīļie. Zemes dunoņa lēni noslāps un tevi apņems mūžīgais klusums, kas pārtrūks brīdī, kad tavu, trūdēt sākušo koka zārku, sāks iznīcināt tārpu un kukaiņu armija.
Tava versija par elli.
Pretīgi, vēsi, slīdoši radījumi pārklāj tavu miesu. Remdējot savu izsalkumu tevī. Piepildot savas iekšas ar tevi. Jau drīz tie būs tevī. Tavās zarnās, acīs, aknās. Tavā sirdī un galvā parazitēs šie iznīcinātāji ar glumajiem ķermeņiem. Viņi pārosies uz tevis un dēs savas olas, ar nākamajiem iznīcinātāj terminātoriem, tieši tavā kuņģī.
Tu būsi organiska, bet mirusi viela, kas satāvēs no kustēties beigušām molekulām. Un tas būs laimīgākais brīdis tavā mūžā, jo arī parazīts reiz nomirs un turpinās barības ķēdi ar savu ķermeni un daļu no tavējā. Tu kļūsi par daļu no mūžības. Iespejams, ka brīdī, kad tavs draugs ēdīs maizi, viņš iedomāsies par tevi. Viņš nezinās kāpēc, bet tu zināsi.
Jo viņs būs apēdis daļu no tevis. Tavu parazitējošo, jau mirušo, pa daļām sadalīto daļu. Un tad tavs atoms atmodīsies, tu barosies no sava mīļotā, tu to iznīcināsi, līdz vienu dienu arī viņš būs zārkā. Un tu metīsies savā izsalkumā viņam virsū. Uz īsu brīdi ieskatoties viņa acīs, aizdomājoties par tām un tad iegredējoties tajās, ļaujot iztecēt no tām visam šķidrumam. Tu ar baudu pārgrauzīsi tā brīnišķīgo sirds muskuli. Tās sirds muskuli, kas tevi mīlēja.
Kreisajā sirds kambarī uz sienas tu iespējams atradīsi ieskrāpētu tavu vārdu. Un tu ar baudu to iznīcināsi. Jo tāda būs tava daba. Tava personīgā elle, kurā tu esi daļa no nekontrolējamas instinktīvu kukaiņu armijas.
Padomā par to, ko tikko lasīji un labāk nemirsti rīt
Kailums
Pirmais ritma vilnis .
Līdzatkarība. Bez šīs vietas mēs šovakar nebūtu nekas un šī vieta bez mums šovakar nebūtu nekas.Vai varbūr tomēr?
Ir karsts tāpēc es dzeru alu ar ledu, bārmenis par to smīn.
Ir karsts tāpēc es dzeru Salito ar ledu, bārmenim tas ir vienaldzīgi.
Ir karsts tāpēc es dzeru vodku ar ledu, bārmeņa vairs nav, viņš ir aizpeldējis prom.
Otrais ritma vilnis pāriet man pāri.
Pūlis. Man nav ne jausmas, kur beidzas mans ķermenis un sākas cits. Vai sviedri uz manis ir mani, vai tomēr pieder kādam citam. Aizmigloti skatieni, kas klīst pāri zālei, kas meklē, kas neapstājas. Smaidi, kas teorētiski nav veltīti nevienam, bet tomēr vienmēr atrod mērķi. Cik liela ir indivīda loma pūlī? Cik liela ir tava loma dzīvē?
Trešais vilnis.
Cigarešu armija ielenc mani un es tās iznīcinu ar šķiltavu palīdzību. Rokas viegli trīc. Kurpes spiež. Man nav ko elpot. Mana zvaigzne riet un sadeg. Es novelku kurpes un dodos prom. Prom no gaismām, ritma, stariem, mūzikas, basiem, sviedriem, karstuma, svešajiem ķermeņiem,skatieniem.
Sarkanais paklājs ir saritināts.
Ceturtā viļņa vairs nav, bet ir klusums.
Kailums, ūdens karsti dedzinošās strūklas. Jaunās kurpes ir noberzušas kājas. Pulkstenis ir 4.27.
Es aizmiegu tā arī nepaspējusi noslaucīties.
Sapnī mani satriec mans emocionālais orgasms.
Līdzatkarība. Bez šīs vietas mēs šovakar nebūtu nekas un šī vieta bez mums šovakar nebūtu nekas.Vai varbūr tomēr?
Ir karsts tāpēc es dzeru alu ar ledu, bārmenis par to smīn.
Ir karsts tāpēc es dzeru Salito ar ledu, bārmenim tas ir vienaldzīgi.
Ir karsts tāpēc es dzeru vodku ar ledu, bārmeņa vairs nav, viņš ir aizpeldējis prom.
Otrais ritma vilnis pāriet man pāri.
Pūlis. Man nav ne jausmas, kur beidzas mans ķermenis un sākas cits. Vai sviedri uz manis ir mani, vai tomēr pieder kādam citam. Aizmigloti skatieni, kas klīst pāri zālei, kas meklē, kas neapstājas. Smaidi, kas teorētiski nav veltīti nevienam, bet tomēr vienmēr atrod mērķi. Cik liela ir indivīda loma pūlī? Cik liela ir tava loma dzīvē?
Trešais vilnis.
Cigarešu armija ielenc mani un es tās iznīcinu ar šķiltavu palīdzību. Rokas viegli trīc. Kurpes spiež. Man nav ko elpot. Mana zvaigzne riet un sadeg. Es novelku kurpes un dodos prom. Prom no gaismām, ritma, stariem, mūzikas, basiem, sviedriem, karstuma, svešajiem ķermeņiem,skatieniem.
Sarkanais paklājs ir saritināts.
Ceturtā viļņa vairs nav, bet ir klusums.
Kailums, ūdens karsti dedzinošās strūklas. Jaunās kurpes ir noberzušas kājas. Pulkstenis ir 4.27.
Es aizmiegu tā arī nepaspējusi noslaucīties.
Sapnī mani satriec mans emocionālais orgasms.
piektdiena, 2009. gada 3. jūlijs
Šūpoļu perversijas
Šis bija kārtējais vakars. Pastaiga ar suni. Tā pati mūzika, kas vakar. Tas pats maršruts, kas vienmēr. Pat domas, kā iespītējušās, gāja to pašu ceļu, ko iepriekš.
Pēc 40 minūšu riņķošanas pa kvartālu, tas sāk apnikt, tāpēc iestutēju sevi šūpolēs, kur mani kā vienmēr pētīs vakara garāmgājēji.
Es esmu ikvakara apskates objekts. Viņi mani jau pazīst un es pazīstu viņus. Es zinu, kuram no viņiem ir suns, cik liela ir to ģimene, pat to, kurā stāvā tie dzīvo.
Šovakar man garām iet melnmatainā meitene, kuru pirms nedēļas pameta puisis. Viņi katru vakaru bija gājuši garām man šūpolēs, katru vakaru skūpstījušies uz dzeltenā soliņa. Līdz vienu nakti es ieraudzīju šo meiteni vienu. Viņa sēdēja manās šūpolēs un raudāja. Tovakar es ļāvu viņai izmantot šūpoles un netraucēju to ar savu sabiedrību.
Arī puisis, kopš tā laika, ir pazudis.
Ir dienas kad es pati sevi nicinu. Es sevi neciešu par lūrēšanu šo cilvēku dzīvēs.Es jūtos kā slēpta lūriķe, kas katru vakaru, bez ielūguma raugās cilvēku privātajās dzīvēs.
Bet es turpinu, lūkojos garāmgājēju sejās, apskatu mašīnas ar kurām tie brauc, cilvēkus ar kuriem tiekas.
Blondīne no otrā stāva dzīvokļa pēdējā laikā ir priecīgāka, ja agrāk viņa lielākoties smēķēja klusumā un ieurbusies datorā, slēpdamās dzīvokļa sienās. Tad tagad es viņu redzu uz balkona, ar cigareti rokās un blakus radio aparātu, kas vienmēr ir slikti noregulēts uz Radio Skonto frekvenci.
Viņa ir iemīlējusies. Viņas vīrietis ir izskatīgs. Viņam ir Spaniels, kuru sauc Gregs vai Grejs, viņš brauc ar BMW X5 un, manuprāt, ir sācis ievākties pie blondīnes, jo pēdējā laikā mašīna naktīs paliek pie mājas nevis dodas prom.
Viņi tiekas 4 mēnešus.
Dažreiz es vēlētos, kaut man būtu cita nodarbe, jo cilvēku acis pārāk uzkrītoši urbjas manī.
Es jūtu neizteikto jautājumu "Ko tu šeit katru vakaru dari?". Es jūtu kritiku. Es jūtu nepatiku.
No šiem skatieniem es iemācījos, ka cilvēkiem nepatīk ikdienā sastapties ar nodarbēm, kuru jēgu tie nesaprot.
14 gadus vecais puisis Žeņa ir pārvācies. Viņš bija vienīgais, kurš jebkad man pienāca klāt. Viņam bija māsa, apmēram gadu veca. Savu mammu viņš uzrunā vārdā, bet tēvu uzrunā par tēti. Tāpēc es domāju, ka vecāki ir bijuši šķīrušies un viņš dzīvo kopā ar tēvu, kurš ir aprecējies pa jaunu. Jaunā sieviete cenšas iepatikties savam jaunajam "dēlam". Bet viņam tas diez ko neinteresē. Daudzas reizes esmu redzējusi, kā puisis rīko ballītes pēc kurām viss laukums ap šūpolēm ir piemētāts ar benāriem un tukšām pudelēm. Esmu redzējusi arī, kā viņš piedzēries tiek vilkts mājās.
Šis bija kārtējais vakars. Pastaiga ar suni. Tā pati mūzika, kas vakar. Tas pats maršruts, kas vienmēr. Pat domas, kā iespītējušās, gāja to pašu ceļu, ko iepriekš.
Pēc 40 minūšu riņķošanas pa kvartālu, tas sāk apnikt, tāpēc iestutēju sevi šūpolēs, kur mani kā vienmēr pētīs vakara garāmgājēji.
Es esmu ikvakara apskates objekts. Viņi mani jau pazīst un es pazīstu viņus. Es zinu, kuram no viņiem ir suns, cik liela ir to ģimene, pat to, kurā stāvā tie dzīvo.
Pēc 40 minūšu riņķošanas pa kvartālu, tas sāk apnikt, tāpēc iestutēju sevi šūpolēs, kur mani kā vienmēr pētīs vakara garāmgājēji.
Es esmu ikvakara apskates objekts. Viņi mani jau pazīst un es pazīstu viņus. Es zinu, kuram no viņiem ir suns, cik liela ir to ģimene, pat to, kurā stāvā tie dzīvo.
Šovakar man garām iet melnmatainā meitene, kuru pirms nedēļas pameta puisis. Viņi katru vakaru bija gājuši garām man šūpolēs, katru vakaru skūpstījušies uz dzeltenā soliņa. Līdz vienu nakti es ieraudzīju šo meiteni vienu. Viņa sēdēja manās šūpolēs un raudāja. Tovakar es ļāvu viņai izmantot šūpoles un netraucēju to ar savu sabiedrību.
Arī puisis, kopš tā laika, ir pazudis.
Ir dienas kad es pati sevi nicinu. Es sevi neciešu par lūrēšanu šo cilvēku dzīvēs.Es jūtos kā slēpta lūriķe, kas katru vakaru, bez ielūguma raugās cilvēku privātajās dzīvēs.
Bet es turpinu, lūkojos garāmgājēju sejās, apskatu mašīnas ar kurām tie brauc, cilvēkus ar kuriem tiekas.
Blondīne no otrā stāva dzīvokļa pēdējā laikā ir priecīgāka, ja agrāk viņa lielākoties smēķēja klusumā un ieurbusies datorā, slēpdamās dzīvokļa sienās. Tad tagad es viņu redzu uz balkona, ar cigareti rokās un blakus radio aparātu, kas vienmēr ir slikti noregulēts uz Radio Skonto frekvenci.
Viņa ir iemīlējusies. Viņas vīrietis ir izskatīgs. Viņam ir Spaniels, kuru sauc Gregs vai Grejs, viņš brauc ar BMW X5 un, manuprāt, ir sācis ievākties pie blondīnes, jo pēdējā laikā mašīna naktīs paliek pie mājas nevis dodas prom.
Viņi tiekas 4 mēnešus.
Dažreiz es vēlētos, kaut man būtu cita nodarbe, jo cilvēku acis pārāk uzkrītoši urbjas manī.
Es jūtu neizteikto jautājumu "Ko tu šeit katru vakaru dari?". Es jūtu kritiku. Es jūtu nepatiku.
No šiem skatieniem es iemācījos, ka cilvēkiem nepatīk ikdienā sastapties ar nodarbēm, kuru jēgu tie nesaprot.
14 gadus vecais puisis Žeņa ir pārvācies. Viņš bija vienīgais, kurš jebkad man pienāca klāt. Viņam bija māsa, apmēram gadu veca. Savu mammu viņš uzrunā vārdā, bet tēvu uzrunā par tēti. Tāpēc es domāju, ka vecāki ir bijuši šķīrušies un viņš dzīvo kopā ar tēvu, kurš ir aprecējies pa jaunu. Jaunā sieviete cenšas iepatikties savam jaunajam "dēlam". Bet viņam tas diez ko neinteresē. Daudzas reizes esmu redzējusi, kā puisis rīko ballītes pēc kurām viss laukums ap šūpolēm ir piemētāts ar benāriem un tukšām pudelēm. Esmu redzējusi arī, kā viņš piedzēries tiek vilkts mājās.
Šis bija kārtējais vakars. Pastaiga ar suni. Tā pati mūzika, kas vakar. Tas pats maršruts, kas vienmēr. Pat domas, kā iespītējušās, gāja to pašu ceļu, ko iepriekš.
Pēc 40 minūšu riņķošanas pa kvartālu, tas sāk apnikt, tāpēc iestutēju sevi šūpolēs, kur mani kā vienmēr pētīs vakara garāmgājēji.
Es esmu ikvakara apskates objekts. Viņi mani jau pazīst un es pazīstu viņus. Es zinu, kuram no viņiem ir suns, cik liela ir to ģimene, pat to, kurā stāvā tie dzīvo.
otrdiena, 2009. gada 30. jūnijs
Cilvēces ģeometrija
Ir tādu paralēlie jeb sliežu cilvēki. Ar līdz asarām sāpīgām, bet maģiskām attiecībām.
Tās ir attiecības, kuras nekad nemainās.
Viens ir taisne un otrs ir taisne, kas diemžēl ir paralēlas. Un, lai vai cik tuvu mēs mūsu pretējai sliedei esam, attālums vienmēr būs viens un tas pats. Mūžīgie 5 mm, kas traucē perfekcijai.
Sliežu spraišļi - lietas, kas vieno. Vienoti dzīves notikumi, jeb vilcieni un dabas stihijas, kas dodas mums pāri, bet tas neko nemaina, jo vienmēr starp mums būs konstance. Viens konstants attālums, kas nevar tikt izmainīts.
Un tad es redzu šos cilvēkus, kas iet blakus, bet nekad kopā.
Es redzu emocionālās paralitātes vergus. Es redzu nolemtos, kas gatavi skriet un skriet, un skriet uz priekšu, lai mūžīgi cerētu, ka reiz šīs sliedes saskarsies. Es redzu nolemtu cerību šo maratonistu acīs.
...Un varbūt arī ticību.
Tās ir attiecības, kuras nekad nemainās.
Viens ir taisne un otrs ir taisne, kas diemžēl ir paralēlas. Un, lai vai cik tuvu mēs mūsu pretējai sliedei esam, attālums vienmēr būs viens un tas pats. Mūžīgie 5 mm, kas traucē perfekcijai.
Sliežu spraišļi - lietas, kas vieno. Vienoti dzīves notikumi, jeb vilcieni un dabas stihijas, kas dodas mums pāri, bet tas neko nemaina, jo vienmēr starp mums būs konstance. Viens konstants attālums, kas nevar tikt izmainīts.
Un tad es redzu šos cilvēkus, kas iet blakus, bet nekad kopā.
Es redzu emocionālās paralitātes vergus. Es redzu nolemtos, kas gatavi skriet un skriet, un skriet uz priekšu, lai mūžīgi cerētu, ka reiz šīs sliedes saskarsies. Es redzu nolemtu cerību šo maratonistu acīs.
...Un varbūt arī ticību.
svētdiena, 2009. gada 21. jūnijs
Trauslie vasaras ziedi
Voulez-vous coucher avec moi ce soir?*
Mana dzīves Mulenrūža, sabiedrības padibeņu apkopojums, dvēseļu bordelis, seksualitātes vergu nācija, nakts dzīvnieku armija.
Un caur absinta apburto prātu nāk apjausma, ka neko manīt nevar, nevajag un negribās.
Jo šejienes purva akacis tikai iesūc, un, tā pat kā nāve, tā ir vienvirziena biļete,
neatgriešanās aleja.
Var jau mēģināt izprast harismu, kas pievelk mušas pie lampas, haizivi pie asinīm un
cilvēci pie šī cauruma. Var mēģināt atrast kur slēpjas šarms, kura dēļ mēs mirstam, barojamies un kuram atdodamies.
Bet nav, mīļumiņ, vērts, jo robežu šeit nav. Ir tikai iekšpuse un ārpuse. Tāds milzīgs seksuāls akts, kurš izvaro mūsu apziņu.
* Vai tu gribi gulēt ar mani šovakar. (Franču val.)
Mana dzīves Mulenrūža, sabiedrības padibeņu apkopojums, dvēseļu bordelis, seksualitātes vergu nācija, nakts dzīvnieku armija.
Un caur absinta apburto prātu nāk apjausma, ka neko manīt nevar, nevajag un negribās.
Jo šejienes purva akacis tikai iesūc, un, tā pat kā nāve, tā ir vienvirziena biļete,
neatgriešanās aleja.
Var jau mēģināt izprast harismu, kas pievelk mušas pie lampas, haizivi pie asinīm un
cilvēci pie šī cauruma. Var mēģināt atrast kur slēpjas šarms, kura dēļ mēs mirstam, barojamies un kuram atdodamies.
Bet nav, mīļumiņ, vērts, jo robežu šeit nav. Ir tikai iekšpuse un ārpuse. Tāds milzīgs seksuāls akts, kurš izvaro mūsu apziņu.
* Vai tu gribi gulēt ar mani šovakar. (Franču val.)
sestdiena, 2009. gada 20. jūnijs
Viņš
Ir skaists un pohains rīts. Ausīs dūc iedomu bites, acis žilbst no saules, kas savus starus peldina manā rīta ūdens devā.
Šis ir viens no "tiem" parastajiem sestdienas rītiem
Un tomēr šodiena ir nedaudz citāda. Jo es gaidu. Gaidu vai piezvanīs. Raustu segas diegus kā margrietiņu lapas, skaitot savu "nemīl, mīl".
***
Vakardienas morfoloģiskā, fonētiskā un vēl nez kāda analīze. Domās izdarīts neliels kļūdu labojums. Prāta tabulās atzīmēt viss, ko vien var atzīmēt. Piebildes ar sirds vai Dieva roku pievilktas un zosāda,apvienota ar labsajūtas smaidu, kas manas domas varētu nodot vērīgākam vērotājam.
Es ietinos vairāk segā, lai siltāk - viņš teica, ka man aukstas rokas. Un tā arī es palieku, ārēji nekustīga, iekšēji sprādziens. Vakardienas mūzikas atbalss vēl ar vien neliek mierā manu smadzeņu poras, kurās tā ir iesūkusies līdz pārpilnībai.
Es gaidu.
Un telefons patiešām sāk zvanīt. Pasaule izgaist. Viņš.
Šis ir viens no "tiem" parastajiem sestdienas rītiem
Un tomēr šodiena ir nedaudz citāda. Jo es gaidu. Gaidu vai piezvanīs. Raustu segas diegus kā margrietiņu lapas, skaitot savu "nemīl, mīl".
***
Vakardienas morfoloģiskā, fonētiskā un vēl nez kāda analīze. Domās izdarīts neliels kļūdu labojums. Prāta tabulās atzīmēt viss, ko vien var atzīmēt. Piebildes ar sirds vai Dieva roku pievilktas un zosāda,apvienota ar labsajūtas smaidu, kas manas domas varētu nodot vērīgākam vērotājam.
Es ietinos vairāk segā, lai siltāk - viņš teica, ka man aukstas rokas. Un tā arī es palieku, ārēji nekustīga, iekšēji sprādziens. Vakardienas mūzikas atbalss vēl ar vien neliek mierā manu smadzeņu poras, kurās tā ir iesūkusies līdz pārpilnībai.
Es gaidu.
Un telefons patiešām sāk zvanīt. Pasaule izgaist. Viņš.
trešdiena, 2009. gada 17. jūnijs
Virginity
Šonakt jau atkal nedaudz nenopietnāki temati galvu apsēduši. Tādi vispārēji, pat nedaudz banāli, nemaināmi un nepierādāmi.
Pasaules attīstības gaitā ir notikusi mūžīgā evolūcijas, kas turpinās vēl pat mūsdienās. Viss mainās. Notiek pielāgotība videi, situācijai. Adaptācija jauniem apstākļiem un klimatam, cilvēku radītas izmaiņas šūnu struktūrā.
Un te nu ir mans vakara grūtais jautājums.
Ja mēs mājas kaķim izrausim nagus tiklīdz tas piedzimst, un tad pavairosim to tālāk, katram nākamajam īpatnim arī izraujot nagus, tad ar laiku mums sāks veidoties jauna kaķu suga, kurai nebūs nagu, jo tie lēnām būs pazuduši no DNS šūnu struktūras. Mājās kaķim nebūs vajadzība pēc tiem un tie neataugs, neveidosies.
Tad kā, pie velna, var piedzimt nevainīga meitene???
Vai tad DNS šūnai nevajadzētu jau sen, šo cik-tur-tūkstošu gadu laikā, būt izmainītai?
Pasaules attīstības gaitā ir notikusi mūžīgā evolūcijas, kas turpinās vēl pat mūsdienās. Viss mainās. Notiek pielāgotība videi, situācijai. Adaptācija jauniem apstākļiem un klimatam, cilvēku radītas izmaiņas šūnu struktūrā.
Un te nu ir mans vakara grūtais jautājums.
Ja mēs mājas kaķim izrausim nagus tiklīdz tas piedzimst, un tad pavairosim to tālāk, katram nākamajam īpatnim arī izraujot nagus, tad ar laiku mums sāks veidoties jauna kaķu suga, kurai nebūs nagu, jo tie lēnām būs pazuduši no DNS šūnu struktūras. Mājās kaķim nebūs vajadzība pēc tiem un tie neataugs, neveidosies.
Tad kā, pie velna, var piedzimt nevainīga meitene???
Vai tad DNS šūnai nevajadzētu jau sen, šo cik-tur-tūkstošu gadu laikā, būt izmainītai?
otrdiena, 2009. gada 16. jūnijs
Tūristu ceļvedis rītdienā
Es šodien ļāvu, pēc ilgiem laikiem, pilnīgai kārtībai ienākt vidē man apkārt.
Šobrīd man apkārt nav nekā lieka vai tāda, ko neesmu lietojusi ilgāk par 3 mēnešiem.
Viss nevajadzīgais ir prom, un šajā brīdī es tiešām sāku ticēt, ka vide mums apkārt pilnībā atspoguļo pasauli iekšpusē.
Un tā jau parasti ir, ka kaut ko izmetam vien tad, kad esam tam patiesi iekšēji gatavi. Tad jau laikam jāsaka, ka beidzot arī iekšēji, kādā zemapziņas līmenī, es esmu atstājusi savu pagātni tiešām pagātnē. Un pārstājusi to slēpt vai pārvietot no vienas vietas uz otru, it kā vietas maiņas mainītu atmiņu vai lietas vērtību.
Nedaudz dīvaina sajūta šobrīd. Tukšāks kā parasti - gan istabā, gan sirdī, bet tā jau laikam ir - lai ielaistu dzīvē ko jaunu ir jāizmet vecais.
Ir tā it kā es stāvētu krustcelēs un tikai tikko būtu ieraudzījusi, ka ceļam ir arī mazāki vai lielāki atzari.
Ja vēlies iegūt ko nebijušu, ir jāiet pa vēl nebijušu ceļu.
Mans ķermenis vēl šaubās. Šajā naktī tas vēl nespers soli jaunajā pagriezienā, bet iekšēji es jau zinu, ka beidzot es esmu gatava doties.
"Kur namdurvis veras, tur aizsākas ceļš.
Kas tek un vijas, un plājas.
Prom tālē, kur vēji mākoņus veļ
Un vedina cilāties kājas.
Ja iesi bez mitas, tad redzēsi drīz,
Ka celiņš pie lielceļa beidzas,
Un priekšā vēl krutceles trīsdesmit trīs...
Kurp doties? Nezinu. Steidzos..."
(Citāts no grāmatas "Gredzenu pavēlnieks")
Šobrīd man apkārt nav nekā lieka vai tāda, ko neesmu lietojusi ilgāk par 3 mēnešiem.
Viss nevajadzīgais ir prom, un šajā brīdī es tiešām sāku ticēt, ka vide mums apkārt pilnībā atspoguļo pasauli iekšpusē.
Un tā jau parasti ir, ka kaut ko izmetam vien tad, kad esam tam patiesi iekšēji gatavi. Tad jau laikam jāsaka, ka beidzot arī iekšēji, kādā zemapziņas līmenī, es esmu atstājusi savu pagātni tiešām pagātnē. Un pārstājusi to slēpt vai pārvietot no vienas vietas uz otru, it kā vietas maiņas mainītu atmiņu vai lietas vērtību.
Nedaudz dīvaina sajūta šobrīd. Tukšāks kā parasti - gan istabā, gan sirdī, bet tā jau laikam ir - lai ielaistu dzīvē ko jaunu ir jāizmet vecais.
Ir tā it kā es stāvētu krustcelēs un tikai tikko būtu ieraudzījusi, ka ceļam ir arī mazāki vai lielāki atzari.
Ja vēlies iegūt ko nebijušu, ir jāiet pa vēl nebijušu ceļu.
Mans ķermenis vēl šaubās. Šajā naktī tas vēl nespers soli jaunajā pagriezienā, bet iekšēji es jau zinu, ka beidzot es esmu gatava doties.
"Kur namdurvis veras, tur aizsākas ceļš.
Kas tek un vijas, un plājas.
Prom tālē, kur vēji mākoņus veļ
Un vedina cilāties kājas.
Ja iesi bez mitas, tad redzēsi drīz,
Ka celiņš pie lielceļa beidzas,
Un priekšā vēl krutceles trīsdesmit trīs...
Kurp doties? Nezinu. Steidzos..."
(Citāts no grāmatas "Gredzenu pavēlnieks")
Ctrl +A +Del
Es šodien izdzēsu draudzību.
Šobrīd esmu vīlusies. Tas bija pārāk vienkārši, šie 3 klikšķi un lakoniskais paziņojums - "Draudzība ir dzēsta, šis cilvēks vairs neatrodas jūsu draugu lokā".
Reālajā dzīvē kas tik nav jādara,lai kādu "izslēgtu" no savas dzīves. Mēs varam izdzēst visas īsziņas un vēstules, atstājot vien pašas mīļākās, kuras roka neceļas izmest.
Mēs varam izdzēst telefona numuru no tālruņu kataloga,pirms tam to rūpīgi norakstot un atstājot kādā sev zināmā vietā, tā pat vien - ja nu savajagās.
Varam sagriezt vai sadedzināt visas bildes ar kādu cilvēku, ļaujoties pirmatnīgai piromāna dabai, vērojot kā liesma laiza mīļotā vai drauga seju līdz tā paliek melna, sačokurojusies un pārvēršas pelnos, ko aizpūš vējš, simbolizējot draudzību, kas arī ir palaista pa vējam.
Un tomēs, pat izdarot visu iepriekš minēto, vai tiešām mēs izdzēšam arī to,kas ar
mūžības tinti ir ierakstīts kaut kur smadzeņu daivu dzīlēs?
Man jau liekas, ka nē.
Un tomēr mūsdienās jau pārāk daudz ir jaunu, bet jau samaitātu,seklu un mazattīstītu prātu, kas uzskata - Izdzēst no "draugiem" = izdzēst no dzīves.
Šobrīd esmu vīlusies. Tas bija pārāk vienkārši, šie 3 klikšķi un lakoniskais paziņojums - "Draudzība ir dzēsta, šis cilvēks vairs neatrodas jūsu draugu lokā".
Reālajā dzīvē kas tik nav jādara,lai kādu "izslēgtu" no savas dzīves. Mēs varam izdzēst visas īsziņas un vēstules, atstājot vien pašas mīļākās, kuras roka neceļas izmest.
Mēs varam izdzēst telefona numuru no tālruņu kataloga,pirms tam to rūpīgi norakstot un atstājot kādā sev zināmā vietā, tā pat vien - ja nu savajagās.
Varam sagriezt vai sadedzināt visas bildes ar kādu cilvēku, ļaujoties pirmatnīgai piromāna dabai, vērojot kā liesma laiza mīļotā vai drauga seju līdz tā paliek melna, sačokurojusies un pārvēršas pelnos, ko aizpūš vējš, simbolizējot draudzību, kas arī ir palaista pa vējam.
Un tomēs, pat izdarot visu iepriekš minēto, vai tiešām mēs izdzēšam arī to,kas ar
mūžības tinti ir ierakstīts kaut kur smadzeņu daivu dzīlēs?
Man jau liekas, ka nē.
Un tomēr mūsdienās jau pārāk daudz ir jaunu, bet jau samaitātu,seklu un mazattīstītu prātu, kas uzskata - Izdzēst no "draugiem" = izdzēst no dzīves.
pirmdiena, 2009. gada 8. jūnijs
Is life a game?
Spēles attīsta. Sīkajiem - pirkstiņu veiklību, bērniem - domāšanu un spriest spējas, vēlāk arī spēju iejusties lomās un fantazēt. Bet ko īsti tas mums dod? Vai spēles, ko spēlējam bērnībā ir tikai iesildīšanās dzīves lielajam monopolam?
Ja nu viss tik tiešām ir tik vienkārši. Izmet kauliņus, izdari gājienu un izbaudi.
Vai jūs zināt kāpēc pirms pokera spēles nauda tiek iemainīta pret žetoniem? Tāpēc, ka cilvēkam psiholoģiski vieglāk ir zaudēt žetonus nevis īstu naudu, par spīti tam, ka vērtība abiem ir viena.
Vai, uztverot dzīvi kā spēli, būtu vieglāk pārciest zaudējumu?
Monopols uz īstiem īpašumiem un naudu. Riču-račs kā dzīves ceļš, kurā tevi mēdz apsteigt, notriekt. Dzīve, kurā tu savu attiecību modeli ataino ar Bārbijas un Kena palīdzību.
Vai spēles turpinās arī cilvēku savstarpējās attiecībās?
Mūžīgās manipulācijas, kuras realizējam. Pēkšņa klusēšana vai kaisles uzplūdi. Negaidīts aukstums vai pāri plūstošs un maigs siltums. Mēs izspēlējam savas kārtis, gūstot maksimālo iespējamo labumu un tomēr turpinot spēli.
Un, kas ir pats interesantākais, mēs līdz pat spēles beigām nepārzinām noteikumus. Mūžīgais balanss uz naža asmens. Šie īpašie brīži, kad vārds, žests vai pat klusēšana var izrādīties ārpus atļauto gājienu lauka.
Ja nu viss tik tiešām ir tik vienkārši. Izmet kauliņus, izdari gājienu un izbaudi.
Vai jūs zināt kāpēc pirms pokera spēles nauda tiek iemainīta pret žetoniem? Tāpēc, ka cilvēkam psiholoģiski vieglāk ir zaudēt žetonus nevis īstu naudu, par spīti tam, ka vērtība abiem ir viena.
Vai, uztverot dzīvi kā spēli, būtu vieglāk pārciest zaudējumu?
Monopols uz īstiem īpašumiem un naudu. Riču-račs kā dzīves ceļš, kurā tevi mēdz apsteigt, notriekt. Dzīve, kurā tu savu attiecību modeli ataino ar Bārbijas un Kena palīdzību.
Vai spēles turpinās arī cilvēku savstarpējās attiecībās?
Mūžīgās manipulācijas, kuras realizējam. Pēkšņa klusēšana vai kaisles uzplūdi. Negaidīts aukstums vai pāri plūstošs un maigs siltums. Mēs izspēlējam savas kārtis, gūstot maksimālo iespējamo labumu un tomēr turpinot spēli.
Un, kas ir pats interesantākais, mēs līdz pat spēles beigām nepārzinām noteikumus. Mūžīgais balanss uz naža asmens. Šie īpašie brīži, kad vārds, žests vai pat klusēšana var izrādīties ārpus atļauto gājienu lauka.
svētdiena, 2009. gada 7. jūnijs
Koka cilvēciņa Pinokio stāsts par meliem.
Agrāk noniecināti tika meli, tagad - patiesība.
Būtībā visa mūsdienu pasaule ir veidota uz ilūziju bāzes. Žurnālos ir vizuāli uzlaboti cilvēki, reklāmās runā to, ko cilvēce vēlas dzirdēt, melots tiek pat sev, sevis saudzēšanas nolūkos.
Un tomēr vienīgais, ko es dzirdu apkārt ir "Saki man taisnību, pat tad, ja tā man sāpēs".
Es publiski uzspļauju šim paziņojumam. Cilvēki nav gatavi saņemt patiesību tiešā, acīs pateiktā veidā.
Trakākais ir tas, ka pēc "sliktās" (tās, kura neatbilst gribētajam) patiesības uzzināšanas sākas meli sev "Tā nav, tie bija tikai vārdi, tā nav".
Tad kāpēc, pie velna, tu dzenies pēc patiesības, ja neesi gatavs to uzklausīt un pieņemt?!
Un te nu ir mana šī vakara rezolūcija:
Es turpmāk melošu.
Pamatojums?
...es izvēlos vieglāko ceļu, nemēģinot mainīt jūsu melu sapūdēto smadzeņu dzīles.
No manis patiesus vārdus dzirdēt vien tie, kas būs to vērti.
Punkts un basta. Man vienalga, ko tagad par mani kāds padomās.
Tas visiem zināms - citi mani pārāk neinteresē, es esmu patmīlīga egoiste un lepojos ar to.
Make me!
Būtībā visa mūsdienu pasaule ir veidota uz ilūziju bāzes. Žurnālos ir vizuāli uzlaboti cilvēki, reklāmās runā to, ko cilvēce vēlas dzirdēt, melots tiek pat sev, sevis saudzēšanas nolūkos.
Un tomēr vienīgais, ko es dzirdu apkārt ir "Saki man taisnību, pat tad, ja tā man sāpēs".
Es publiski uzspļauju šim paziņojumam. Cilvēki nav gatavi saņemt patiesību tiešā, acīs pateiktā veidā.
Trakākais ir tas, ka pēc "sliktās" (tās, kura neatbilst gribētajam) patiesības uzzināšanas sākas meli sev "Tā nav, tie bija tikai vārdi, tā nav".
Tad kāpēc, pie velna, tu dzenies pēc patiesības, ja neesi gatavs to uzklausīt un pieņemt?!
Un te nu ir mana šī vakara rezolūcija:
Es turpmāk melošu.
Pamatojums?
...es izvēlos vieglāko ceļu, nemēģinot mainīt jūsu melu sapūdēto smadzeņu dzīles.
No manis patiesus vārdus dzirdēt vien tie, kas būs to vērti.
Punkts un basta. Man vienalga, ko tagad par mani kāds padomās.
Tas visiem zināms - citi mani pārāk neinteresē, es esmu patmīlīga egoiste un lepojos ar to.
Make me!
trešdiena, 2009. gada 3. jūnijs
Princešu pasakas
.. atjās princis baltā zirgā, kas aizvedīs tevi uz savu pili un jūs dzīvosiet laimīgi mūžīgi mūžos.
Es tam ticēju.
Pirmais aprāvienu nāca bērnudārza laikā, kad potenciālajam preciniekam tieši acīs pajautāju- "Tev balts zirgs ir?"
Izrādījās, ka nebija,tāpēc to netitulēto salašņu bija jāizsūta labi tālu prom no manas karaļvalsts (uz Sibīriju varbūt ne', bet nu uz blakus esošo grupiņu gan).
Vēlāk jau, protams, lēnām nāca apjausma, ka mūsdienās prinču baltajos kumeļos nav.
Izrādījās, ka normāls vidusmēra latvietis nemaz par karali (tātad arī par princi) kļūt nevarēja, jo latvietis ir dzimtcilvēks. Tātad -"Atā,atā tituli un balles, labrīt pirmā patiesība!"
Drīz pēc tam nāca otra skarba patiesība - balts zirgs ir nulles vērtībā, der lai zemi apartu, kaut gan tagad pat tam tas nav derīgs, jo visu šā vai tā mašīnas dara. Jāšana pa ielu ar baltu zirgu mūsdienās norāda nevis augstu statusu, bet augstu stulbuma pakāpi. (atvainojos cienījamajiem milicijas pārstāvjiem, kas savus dienesta pienākumus Mežaparkā veic zirga mugurā)
Tad redz kā! Izrādās, ka mūsmāju uzcītīgais Jurčiks, kas visu savām rokām sasniedzis un ar Audi TT apkārt vizinās ir daudz reiz labāks par izslavēto princi baltajā zirgā.
Un ko nu?
Ko darīt ar princešu kleitu, kas, iekārta skapī, gaida liktenīgo dienu un kāzu balli?
Kurā ābolā (černobiļas, mūsmāju vai poļu) ir jākož, lai no miega ar skūpstu modinātu mūsmāju Jurčiks nevis princis?
Es tam ticēju.
Pirmais aprāvienu nāca bērnudārza laikā, kad potenciālajam preciniekam tieši acīs pajautāju- "Tev balts zirgs ir?"
Izrādījās, ka nebija,tāpēc to netitulēto salašņu bija jāizsūta labi tālu prom no manas karaļvalsts (uz Sibīriju varbūt ne', bet nu uz blakus esošo grupiņu gan).
Vēlāk jau, protams, lēnām nāca apjausma, ka mūsdienās prinču baltajos kumeļos nav.
Izrādījās, ka normāls vidusmēra latvietis nemaz par karali (tātad arī par princi) kļūt nevarēja, jo latvietis ir dzimtcilvēks. Tātad -"Atā,atā tituli un balles, labrīt pirmā patiesība!"
Drīz pēc tam nāca otra skarba patiesība - balts zirgs ir nulles vērtībā, der lai zemi apartu, kaut gan tagad pat tam tas nav derīgs, jo visu šā vai tā mašīnas dara. Jāšana pa ielu ar baltu zirgu mūsdienās norāda nevis augstu statusu, bet augstu stulbuma pakāpi. (atvainojos cienījamajiem milicijas pārstāvjiem, kas savus dienesta pienākumus Mežaparkā veic zirga mugurā)
Tad redz kā! Izrādās, ka mūsmāju uzcītīgais Jurčiks, kas visu savām rokām sasniedzis un ar Audi TT apkārt vizinās ir daudz reiz labāks par izslavēto princi baltajā zirgā.
Un ko nu?
Ko darīt ar princešu kleitu, kas, iekārta skapī, gaida liktenīgo dienu un kāzu balli?
Kurā ābolā (černobiļas, mūsmāju vai poļu) ir jākož, lai no miega ar skūpstu modinātu mūsmāju Jurčiks nevis princis?
otrdiena, 2009. gada 26. maijs
Super massive black hole
Šodien es esmu iekšpus sava melnā cauruma, sadalīta pa atomiem, bez laika un telpas.
Un izskatās, ka es neliegšu sev šo baudu - būt augšā līdz rītam, naktī stāvēt ceļa vidū un klausīties, kā mašīnas nekad neiegriežas manā ielā.
Un vēl man šovakar ir žēl, ka vilcieni nekursē naktī. Ja kursētu, tad es jau šobrīd tajā sēdētu, uzņemot kursu uz jūru.
Visticamāk, ka es pavadītu visu nakti kaut kur starp kāpām un jūru, tā arī neiedrošinādamās pieskarties ūdenim. Un es zinu, ka es negaidītu saullēktu.
Jo nav jau nozīmes, kad uzausīs saule. Jo rītdienai nekas nav paredzēts.
Un vispār, tāds jautājums tikai mazliet par tēmu- vai gaismas matēriju kosmosa melnajos caurumos jūt?
Tad redzu es sapni par tavējo glāstu,
ko vedu es tev jau ir atvedis cits
Un pats sev kā bērnībā pasaku stāstu,
Tu zini - ir vēl viens muļķis, kas tic.
(O. Vācietis)
Un izskatās, ka es neliegšu sev šo baudu - būt augšā līdz rītam, naktī stāvēt ceļa vidū un klausīties, kā mašīnas nekad neiegriežas manā ielā.
Un vēl man šovakar ir žēl, ka vilcieni nekursē naktī. Ja kursētu, tad es jau šobrīd tajā sēdētu, uzņemot kursu uz jūru.
Visticamāk, ka es pavadītu visu nakti kaut kur starp kāpām un jūru, tā arī neiedrošinādamās pieskarties ūdenim. Un es zinu, ka es negaidītu saullēktu.
Jo nav jau nozīmes, kad uzausīs saule. Jo rītdienai nekas nav paredzēts.
Un vispār, tāds jautājums tikai mazliet par tēmu- vai gaismas matēriju kosmosa melnajos caurumos jūt?
Tad redzu es sapni par tavējo glāstu,
ko vedu es tev jau ir atvedis cits
Un pats sev kā bērnībā pasaku stāstu,
Tu zini - ir vēl viens muļķis, kas tic.
(O. Vācietis)
svētdiena, 2009. gada 24. maijs
And I thought it was myth, that true friendship can really exist.
Laurai.
Ir patīkami apzināties, ka savas īstās domas var neslēpt, ka maskas drīkst noņemt un ka tas neko nemainīs.
Man tā bija trūcis.
Par spīti tam, ka ir svētdienas vakars, iedzersim par pasaulē labākajām nepatikšanām - tām, kurās mēs iekuļamies kopā ar draugiem.
Attālums īstai draudzībai liek kļūt stiprākai, bet izdzēš tās dublikātus. Tā pat kā vējš nopūš sveci, bet pastiprina lielu liesmu.
Drīkst es padejošu?
Ir patīkami apzināties, ka savas īstās domas var neslēpt, ka maskas drīkst noņemt un ka tas neko nemainīs.
Man tā bija trūcis.
Par spīti tam, ka ir svētdienas vakars, iedzersim par pasaulē labākajām nepatikšanām - tām, kurās mēs iekuļamies kopā ar draugiem.
Attālums īstai draudzībai liek kļūt stiprākai, bet izdzēš tās dublikātus. Tā pat kā vējš nopūš sveci, bet pastiprina lielu liesmu.
Drīkst es padejošu?
Verruckt
Mans bārs atrodas pagrabā. Tas ir pilns ar tukšām, bet skaļām dvēselēm, kuras tukšo kausus un glāzes, kuros puto dzīves ilūzija. Es arī dzeru. Mana sirds labprāt izjūt šo siltuma devu,kas silda. Tad daudz vieglāk ir panest sapņu smagumu, ko vienmēr nēsāju sev līdz. Šī ir vieta, kur cerības uz brīdi paliek vieglas. To smagumu paņem citi. Sirds jūtas brīva... Tā paskatās apkārt un redz kā iereibusi tukšā dvēsele dzer jau kuro kausu kaislības. To acis sastopas.Arī mana sirds šovakar ir dzērusi kaislību, tā saprot liesmu, kas kvēlo nepazīstamā acīs.
***
“Vai tev ir uguns?” jautā nepazīstamais.
Sirds apjūk. Tā izvelk savu sērkociņu un berž pret sēru. Uguns nav. Manai sirdij šovakar ir grūti. Tumsā uzmirdz šķiltavas. Kāds šajā pasaulē vēl ir gana stiprs, lai degtu. Acu mirklī ap liesmu aplīp kukaiņu, insektu, sasalušu vientuļnieku bari. Es palieku malā. Mana sirds vēl ar vien savu sērkociņu berzē pret sēru.
Nepazīstamais mani atkal ir atradis. Acīs kvēlojošo kaislību liesmu nedaudz slāpē nakts aukstums. "Vieglas sarunas" ir viens no mana bāra pieprasītākajiem dzērieniem. Mēs abi šonakt esam dzēruši par daudz no visa kā. Arī vieglo sarunu 50 grami pludo cauri mūsu audiem un orgāniem.
“Vai tu bieži šeit nāc?” nezināmais grib zināt.
Sirds sajauc ritmu. Ta pēdējā laikā ir sākusi bieži mulst.
..un tad atbilde zaudē nozīmi. Kāpnes atkal ved lejā – bārā- manā personīgajā aizmirstuvē. Te var aizmirst visu. Glāze ar dzērienu ieņem savu vietu manās rokās. Nav ne jausmas, ko es dzeru. Garšas vairs nav, sajūtu nav. Es esmu trula. Es esmu tukša. Esmu savienojusies ar tiem kurus nicinu. Esmu daļa no tukšu dvēseļu pulciņa. Man ir vienalga. Tā sauc arī dzērienu, kuru šobrīd malkoju. Vienaldzība. Skaists vārds, gandrīz kā vientulība. Manu sapņu smagums atkal ir uzgūlies uz maniem pleciem. Mans sērkociņš drebošos pirkstos beržas pret sēru. Man ir nelabi. Vai varbūt labi?
Šim vakaram ir gana. Sirds pukst uz durvju pusi. Svaigais nakts gaiss apdullinoši ieplūst plaušās. Krāsas atgūst skaidrību. Jau tagad liekas stulba šī vazāšanās apkārt pa naktīm. Negribas pat domāt par to, kā no rīta mani dedzinās pārmetumu uguns. Nu un! Vienaldzība vēl ar vien ir manā organismā. Kabatā sataustītā cigarete atrod savu vietu starp lūpām... Visam šajā pasaulē ir vieta. Man šobrīd nav. Kāpēc man nav savu lūpu starp kurām iekļauties. Savu pirkstu, kuriem pakļauties. Savas uguns, kurā nodedzināties?
Uguns man tomēr ir. Sērkociņš uzliesmo. Beidzot.
Es ievelku sevī vēl nedaudz truluma. Skaisti ir dūmi pret nakts debesīm. Debesis ir labākais fons, lai vērotu dūmus. Kaut man būtu savs fons uz kura es vienmēr izskatītos labi...
Mana sirds ir apklususi. Mēs ejam klusējot. Es jūtos labi un zinu, ka sirds arī. Mēs neapgrūtinam sevi ar piespiedu sarunām, ar vārdiem, kurus sakām tikai pieklājības pēc. Mēs baudam klusumu un dūmus, kas aizplūst nakts debesīs.
Abonēt:
Ziņas (Atom)