Your pick

There was something about those oh-so-long Saturdays, when you spend the whole day in bed wearing your warmest pajamas, hiding from the worlds disasters under layers of blankets and behind a computer screen. And of course, when I say “world’s disasters” I do not actually mean anything that is even barely relevant to the actual well-being of the world rather than the well-being of you.
Saturdays are the real God’s gift to mankind, since they do not have the shadow of Monday already creeping through every inch of your minds labyrinths. Saturday is the most relaxed you will ever feel – one week being over and the next one not being started yet. It is like a time loop, where all the matter is relative. Time is relative. Space is relative. Anything that ceases to exist outside of your bed – relative. And even you, even you are relative; because on Saturdays you are not the person you usually are. Through the screen of your TV or computer you can become any hero or heroine. Through this screen you gaze intensely at everything you have ever wished your life would be like. Love, adventure, risk, friendship, miracles, magic, etcetera, etcetera.
Anything remotely interesting that is going to happen to you, you have most likely already seen in a movie; when shouldn’t it be the other way around? Shouldn’t you experience something and want to record it or make it into a movie just so you could relive every second of this experience over and over again?
On Saturday, your train of thought goes faster than ever; it is always on a verge of crash. You never know if the next thought is going to have you in rage or reaching for a box of tissues. But it doesn’t really matter, does it. Trains or no trains, you just numb yourself again with the next dose of love, adventure, risk, friendship, miracles, magic, sex. Just take your pick.

20

Paņem mani aiz rokas un aizved mani līdz vasarām. Man lemts ir degt. Vēl visas dzīves liesmas man priekšā savus uguņus zibina. Degt vasaras svelmju kaislību ugunīs, degt uz izdegšanas robežas, degt dēļ citiem un degt dēļ sevis. Es ceru, ka man nodzist nav lemts.

No tās vietas, kuras tu nāc.

Pašam no sevis neizbēgt.
Tikai no jauna definēt.

Tev pašam sevi noslāpēt nav lemts, neviens spilvens, pār tevu seju likts, ar tavu roku turēts, tevi negalēs.
Tev pašam sevi projām aizdzert nav lemts, no sevis aizskriet nav lemts, par sevi aizmirst nav lemts. Dziļāko glāžu dibenos spoguļi noslēpti ir, pasaules nostūru viesnīcās spoguļi piekārti sen, tevī pašā esi tu.
Un kā negribēts spoks tu pats sev pakaļ klīsti, tava rēgu māja mūžam dzīva ir. Tu pats sev dēmonu izdzinējs esi.
Tu pats reizē ticīgais, ateists, grēcinieks un svētais esi.

Tu pats savā paradīzē valdi, tu pats savas čūskas un ābolus radi. Tu pats sev vārtus aiz muguras slēdzi. Bet vai tāpēc tev sevi izbēgt lemts.

Par mazu šī pasaule tev ir, tu pats sev vienmēr mugurā skaties. Bet laiks pagriezties ir. Laiks spoguļos iemest acis. Laiks ar sevi pašam līgumu slēgt.

...bet tu atskaties un turpini bēgt.

Pagājušo nakt

Nenāciet pie manis rudeņos. Man rudeņos patīk būt vienai.
Kritušo lapu un lietussargu parādes uz ielām. Krītoši kastaņi tai parkā pa ceļam uz anatomikumu. Zīļu cepurītes uz tās ielas, kas uz tramvaju ved. Peļķu jūras. Vētras.

Nenāciet pie manis rudeņos. Man rudeņos patīk iet vienai. Man vienatnē patīk vērot krāsainās lapas kļūstam brūnas. Man vienatnē patīk to rudenīgo gaisu ievilkt plaušās. Man vienatnē patīk apmaldīties parka celiņu labirintos.

Man rudeņos patīk būt vienai. Jo oktobra pelēkie rīti ir izsūkuši visu krāsu no tā, ko divatā darīt būtu vērts. Un visus smieklus lapu paklājs un lietus dārdi uz palodzes apslāpē. Un visu, ko sajust būtu vērts sev līdz ir paņēmusi vasara.

Negaidiet manu zvanu rudenī. Visas telefona līnijas pagājušo nakt noplēsa vējš.

Atpakaļ būt

Ar saknēm, ar saknēm spēcīgām, es šeit ieaugusi jūtos. Kad rudens vēji mani uz pusēm rauj, mani meža šalkoņas mierinājums kopā šuj. Kad visi striķi notrūkuši ir, man pļavas zāles jaunus vij. Kad brūces dziļas laiks ir cirtis, mani jūras sāļi izārstēs.

Līdz pasaules otrai pusei ir būts, un arī atpakaļ. Bet šeit, kur zemes ceļi savus pavedienus mezglainos cauri mežam un pļavām vij, es sevi mājās jūtu. Un, ak kā man paša šī ironija sāp, ka vieta, no kuras kā sadegusi projām skrēju, manus pirkstus, pasaules apdedzinātos, pūš.

Es ar vismaigākajām virvēm šeit saistīta esmu. Šeit veiksme manā pusē stāv, šeit Dievu vairāk kā citviet es jūtu, šeit ticu es, ka viss notiek vislabākajā iespējamā veidā.
Un var jau būt, ka tā ir tikai migla, kas manu skatu sedz, var būt, ka vadātājs manam liktenim piemeties, varbūt, ka purvs mani dziļāk sevī velk, bet lai.. lai jau..

Un tu. Tu man tuvāk nāc. Un saknes vēl dziļākas aug, un virves vēl ciešākas mani skauj. Tu. Visspēcīgākais purvs, visbiezākā migla, vismīļākais skats.

Labrīt uz zemes un uz marsa! Vai uz zemes šīs vēl ir mīlestības garša?

Ir.

Pirmā istaba

Ir ārkārtīgi grūti novilkt šo robežu, kurā auglis sievietes ķermenī vairs nav tikai šūnu kopums, bet jau cilvēks. Vēl grūtāk ir novilkt robežu, kurā šo cilvēku, mēs varam nosaukt par personu. Viens no filosofijas virzieniem iesaka, ka personība sākas ar sevis apzināšanos. Pie šī varianta, skaidrības labad, es šoreiz pieturešos,  jo redziet  šo grūti nosakāmo robežu dēļ arī šīs istabas sākumi manā apziņā ir izplūduši. Pirmsākums. Es esmu un manis nav.  Es esmu ietilpīgs izcilnis viņas vēdera lejasdaļā, kura dēļ viņai ir japaliek gultā un kura dēļ viņa nedēļām atrodas slimnīcā. Un manis nav. Jo es nezinu, ka es esmu. Man nav ne jausmas par rokām, kuras klauvē pret viņas vēdera iekšpusi. Man nav ne jausmas par kājām, kuru spērieni ir iemesls, kāpēc pasaule mēdz sarauties man visapkārt. Ja es būtu, tad es būtu uzmanīgāka. Manis nav, jo man par šo laiku nekad nebūs atmiņu. Un es esmu, jo kaut kur zemapziņā ir reģistrēts viss.  Es esmu, jo tagad, 20 gadus vēlāk, es vēl ar vien zinu vārdus visām Roja Orbisona dziesmām, kaut arī klausījusies tās neesmu nekad.  Es esmu, jo jau pirmajā gaisa piepildītajā manas dzīves brīdī es atpazinu viņas balsi. Laikam. Sākums. Mans sākums ir pilnīgā tumsā. Es zinu, kā čīkst koka grīda zem viņas kājām. Es zinu to skaļo elpu, kas pārtrauc dziļā miega mierīgos elpas vilcienus, šai elpai seko gultas krakšķi, un mana sega, kas noslīdējusi līdz pus mugurai, ietver savā siltumā manus plecus. Es zinu, kā murrā kaķis un kā garšo viņa aste manā mutē, man patīk, kad viņa deguns atduras pret manu plaukstu.  Es zinu kā smaržo ziema un mitrums, kā krāsnī rūc uguns, kā karstums izveļas pa krāsns muti, kad tās durtiņas tiek atvērtas, lai tajā iemestu malku. Es zinu kā izskatās ogles nakts vidū. Es zinu, ka čurājot, viss satek istabas vidū. Es zinu viņas rokas, kas brauc pāri manām uzacīm, degunam, zodam un pierei, nenogurstot, atkal un atkal, un atkal. Es zinu viņas un nedaudz viņa balsi, kad tumsā tiek dungoti Circenīša Ziemassvētki. Circenīša Ziemassvētki ir brīnišķīgākā dziesma pasaulē. Manā sākuma prātā es braucu ar ratiem, kuros iejūgts mans melni baltais kaķis, gar mēnesi. Un zem manis paliek lāči, eži, medainas zivis un ledainas bites. Zem manis paliek ogot aizgājušas lāču mammas.  Un tur aiz mēness ir silti. Pirksti glauda manas uzacis, tad degunu, tad zodu un pieri, un manas acis aizveras ciet. * * * Ziemassvētkos beidzas tumsa. To iztraucē eglītē degošu svecīšu deja uz manas istabas griestiem. Istaba ir mana, laikam. Bet tajā nekad nav droši.  Sveču gaisma eglītē nekad nesasniedz istabas stūrus. Stūros nav droši.  Sveču gaisma met dīvainas ēnas uz sienām. Nav droši.  Es ievelku galvu zem segas. Karsti. Bet ēnas mani biedē vairāk par karstumu. Karsti. Istabā kaut kas nokrakst. Bail. Zem segas ir tropiskie meži, sviedri pil no manas sakarsušās muguras, gaiss ir par slapju, lai to ievilktu plaušās. Karsts. Kājas, kaut īkšķi, no segapakšas izbāzt ir bal. Karsts. Mani mati  pielīp pie sviedrainās muguras un kustoties liekas, ka visi pasaules zirnekļi lien pār manu muguru. Bail. Manas rokas ir aukstas, manas pēdas ir aukstas, manas acis miklas, mana mugura deg. Nekad neviena nakts nav likusies garāka, nekad neviena nakts nav likusies karstāka. Zem segas bezgaisā es tirgojos ar sevi - saņemies, saņemies, saņemies, tur nekā nav, tā ir tikai istaba, tā ir tikai sveču deja, tā ir tikai nakts. Starp elsām un baiļu trīsām es mēģinu sev dziedāt par circenīti. Es mēģinu nobraukt gar mēnesi. Es mēģinu. Bail. Zem segas tropiskajā karstumā es tirgojos ar sevi. Tad saņemu drosmi, aizveru acis, norauju segu un skrienu...skrienu uz blakus istabu. Skrienu garām tumšajai virtuves un tualetes mutei, no kuras ārā lien nakts ķēmi, kuri ar savām baltajām rokām grib ievilkt mani nakts nebūtības skavās. Es skrienu, līdz ceļi atduras pret gultu, kuras vidū es ielecu, pēdējā brīdī izsprūkot no manas iztēles briesmoņiem. Droši. Ap mani apvelkas sega, vēsa roka aizlien aiz pidžamas apkakles un tad atbrīvo mani no tās mitrajām skavām. Lūpas uzpūš vieglu vēju un manas sakarsušās muguras, viņas pirksti ir atkal atraduši manus uzacu lokus, degunu zodu un pieri,  un es atkal braucu  ar runci iejūgtos ratos gar mēnesi. Un pat sveču deja tālumā vairs neliekas baismīga, bet gan skaista.

Tik tuvu, vienalga, cik patiesibaa talu

Vina laikam ir sieviete. Vina mil kaa sieviete, vina doma kaa sieviete, vina jut kaa sieviete - un tad vina luzt kaa mazs berns. Un vakars, kad manas slaapes remdee pirmais lietus, ko pieredzu sajaa tuksnesi, un mani maajas sauc, un man taaluma sirds pukst. Taalu... Par taalu tu, mana sirds, puksti. Un domas manas pushu plees varbutiiba, ka nav mums vairaak lemts tuvaak atrasties. Un negribas ticeet, kaut ticeet laikam jaasak ir, ka tiesaam buus nebuutiba jaaizlaiz man pusi no tevis sirds. Sirds? Miljoniem judzu. Okeans. Kontinents. Pasaule. Nostaajusies starp mums. Laiks. Minutes. Stundas. Gads. Nostaajusies starp mums. Varbutibas. Nepateiktibas. Neskaidribas. Liktenis? Nostajusies starp mums. Taalu. Bet pukst, arii tava puse manaas kruutiis pukst. Un vienalga tai pusei par judzem un okeanu, kontinentu un pasauli. Vienalga par laiku, minutem un stundam, un gadu. Vienalga par varbutibas un nepateiktibam, neskaidribasm un likteni. Tuvu? Caur tevi, tikai caur tevi es sevi muzam jaunu redzu. Caur tevi, tikai caur tevi es gribetu pieaugt par cilveku, kas velos but. Caur tevi es varetu, neko nezaudejot, mainities. Vai? Vienmeer par talu, bet nekad pietiekami tuvu. Mes vienmeer taustoties viens otram pretim naakam - leenaam. Mes vienmer skrienot projam dodamies - par aatru. Reiz sensenos laikos, reiz taaltaala nakotne vini dzivoja. Un sirds. Un kopa. Un nekad neejot. Un vienmeer nakot. Tuvu. Es labak esmu tev tuvu taaluma, neka taalu tuvumaa. -After all this time? - Always.

Neteiksim ardievas, bet vēlēsim laimīgu ceļu

Trešais negaiss šo pavasari tricināja. Divdesmitie ceriņie izplauka kopš es uz šīs zemes esmu. Ceturtdaļ dzīves, apaļais skaitlis un visi pulksteņi simtjūdžu zābakos sakāpuši. Es gribētu tevi satikt, ja kādreiz satikties mums vēl vispār ir vērts. Satikt tevi - satikt tevi drīz, vēl pirms viss ūdens zem mūsu tilta aiztecējis ir. Bet liekas, kas jebkurš "drīz" - pat šodien - jau par vēlu būs nācis. Un tāpēc ir nedaudz man žēl mūsu abu. Mūsu pasaulei nebūs pavasara. Mēs abi kā viens līdz ceriņiem neesam aizdzīvojuši. Ir tā kā Vācietis teicis, ka "Rudens prasīties prasās būt ēdams ar acīm, bet es esmu akls ar savām divām - man vajag tavu. Rudens prasīties prasās būt taustāms ar rokām, bet es esmu triekas ķerts ar savām divām - man vajag tavu. Rudens prasīties prasās pēc pavasara, bet es esmu ziema - un gaidu tevi." Un es gribētu ļoti, lai tu zini, ka man patīk, kā tu mani labāk par sevi zini, kā tu zini, kad meloju un kad man ir kauns. Es gribētu, lai tu zini visu, ko mans gods man noklusēt licis. Es gribētu vēl reizi tevi satikt, kaut zinu, ka šķirties mums ir lemts. Es gribētu tev pateikt, ka tevī ticu. Ticu, ka bultas, tavuprāt, greizi šautās ies tasni. Un es lieku skūspstu uz tavas pieres un atvadas rokas māj, un pie sevis es tam augstākajam lūdzu, lai viņš dod tagad manā vietā tev kādu citu, kurš tevi spēs izglābt no tevis paša - tai brīdī, kad sevis iznīcināšanas bezdibenī krīti. ..Satikt tevi..ja vien satikties vēl būtu vērts.

Lietus. Vai varbūt pavasaris?
Laiks savos simtjūdžu zābakos sper soļus nesteidzīgus. Un tu attopies nedaudz laimīgāks kā vakar, bet vēl ne tik laimīgs, cik būsi rīt. Tu pamosties citā laikā, citā vietā, citā gadalaikā. Tu pamosties kā kāds cits. Un spogulis spītīgi atsakās rādīt tavu seju. Un cilvēki tev blakus jau pazīst citu "tevi". Un tu jūti vilšanos satiekot vecos draugus un paziņas.
Tik tālu nu esam. Bet kur tālāk?
Pēc sapņu kartēm skatoties es esmu palikusi par daudz austrumos, man būtu vajadzējis būt citur. Pēc sapņu kartēm mērot, es zaudētājos izskatos palikusi, bet..

Kā jūties tu, kad vakarā tu jūties noguris, kad galva jau pusdienlaikā sāpēt sāk. Kā jūties tu, kad steiga tevi rauj aiz rokas sev līdzi. Kā jūties, kad...

Aizspogulija

Manu mīļo Dorian,

Tas bija kā iznirt. Ļaut galvai pāršķelt ūdens trauslo virsu. Ievilkt elpu - tik alkatīgi, nenovēršami, instinktīvi.
Tas bija kā atvērt acis pēc miega. Ļaut skaņām atgriezties tavā apziņā. Sagaršot sausumu uz lūpām.

Tas bija redzēt skaidrāk. Vairs nemaldīties zemūdens greizo spoguļu valstībā, vairs neklimt pa mūžīgu mijkrēšļa ēnu biezokni.
Un tiklīdz acis bija vaļā, tiklīdz plaušu alveolas izmisīgi pietvērās skābekļa mierinājumam - viss mainījās.
Vairs nekad nakts neliksies tik kairinoša, kvēla un izsalkusi. Vairs ēnu pieskārini nevaldzinās manu iztēli. Ir pieticis. Ir laiks. Mans portrets ir novecojis par daudz.

Jo naktī dzīve reāla nav. Naktīt pret kalnu tā plūs. Tad vieglāk ir pieņemt vēlamo par patieso. Naktī viss viegli nāk, lai rītos vēl vieglāk ietu.

Nakts attaisno kaislības, tā noslēpj savā tumšajā klēpī melības, nakts ielej tev rīklē drosmi, kas izplēn līdz ar gaismu.

Un nu man ir skaidrs - nav vērts.

Es mainīšu ātri pret lēni, drosmi pret zaķpastalām, meža ugunsgrēkus pret kamīnu.
Un varbūt es iegūšu ko vairāk. Ko tādu, kas aiz maniem horizontiem vēl slēpjas.
Ir laiks.

Tas būs kā iznirt. Ļaut galvai pāršķelt ūdens trauslo virsu. Ievilkt elpu - tik alkatīgi, nenovēršami, instinktīvi.
Tas būs kā atvērt acis pēc miega. Ļaut skaņām atgriezties tavā apziņā. Sagaršot sausumu uz lūpām.

Realitāte.

Piedod man Dorian, ka es pievilšu tevi, bet es zinu, kā tavs dzīvesstāsts beidzas.
Bet līdz tam - lai nakstauriņi tev mūžam rāda ceļu, lai bāros spuldzes nekad nenodziest, lai nezināmo skārieni tevi silda.
Bez manis tev šo ceļu līdz galam jānoiet.

Visvieglāk ir pašam sevi pazaudēt.

Es gribu atrast to laiku, kad sevi no jauna ieraudzīt. Jo manis vairs nav tajos agrajos, steigas paņemtajos rītos. Manis nav piektdienas dzīves svinēšanā. Manis nav gandrīz vairs nekad.
Ir palikuši tikai tie retie brīži, kad pūcēm astes zied, kad mietu gali zaļot sāk, kad debesīs ir zils mēness. Tajos brīžos man liekas, ka ēnās pazibu "es". Īstā bet pazudusī.

Un tā pat arī šovakar, kad ap laternām lēnās dejas lokus met sniegpārslas, kad pulkstenis uz brīdi lēnāks palikt sāk, man pa ielu pretī pukst mana sirds. Siltus, maigus un mīļus pukstus. Pazistamus, piemirstus bet atmiņā mūžam iegravētus pukstus.

-Sirds?

Šampanietis zaudētājiem

Rit kārtējais vakars ar glāzi, kuras dzintarkrāsas saturā dauzās ledus, un sarunas paviediens ar vien vieglāk un vieglāk rit. Un ikdiena izzūd vakara mierā, ietinas tumsā, noslēpjas dūmos - un tās vairāk nav. Un tu mainies vakaram līdzi - nomet savu pieaugušā seju, uzvelc pusaudža dumpīgo masku.
Mēle beidzot atklāti saka visu, ko parasti tā slēpj. Acis liekas rādām skaidrākus pasaules attēlus.Galvā dzimst idejas. Trakas, jaunas, nepieklājīgas un dzīvas.
Un mazais velniņš uz kreisā pleca smej savus histēriskus, apmierinātus smieklus, jo viņš zina, ka kārtējo reizi tu viņa pavedienos pinies, viņa lamatās krīti.

Bet jāatzīst, ka arī mani ir beidzot nolādētais pieaugšanas zibens ķēris. Negribēts, negaidīts, gadiem atvairīts, bet pienācis. Nemanot pienācis. Vairs negaidu es vēstules uz Cūkkārpu, vairs Ziemassvētku vecīts pie manis nenāk omulīga večuka veidā, vairs nav man spēka skrieties ar vēju, vairs nav manī vēlmes augstāk par pēcpusi lēkt.
No debesīm uz debesīm mēs krītam lejā - šo bērnu zeme iztiks bez mums.

Es atceros, kā jaunības maksimālismam nebija seku. Es atceros kā tam nebija rītdienas, kā šodiena bija vienīgā diena dzīvē. Es atceros kā man patika adrenalīns vēnas, kad mēs darījām, ko neatļautu. Es atceros kā man patika kaisle, kas slēpās caurspīdīgās glāzēs un vēlos vakaros vērās man pretī no bāru netīrajiem spoguļiem. Es atceros to visu.

Bet šonakt.. šonakt kaut kā citādi viss jūtas. Jo varbūt dažas lietas ir paredzētas, lai tās atstātu neizdarītas. Varbūt labāk ir palikt neziņā par to, kā varētu būt bijis. Varbūt..

Un es tevi atstāju naktij. Bet mani rīts jau sauc.
Es dodos un atpakaļ neskatos.

Piedod, ka nekad neuzzināsim. Par vēlu tu priekš manis nāc. Debesis priekš manis ir aizvērtas ciet. Bet es zinu, ka visi zemesceļi ir vaļā.