1984

Šajā pasaulē divi plus divi vairs nav 4, un itin nekas vairs nav garantēts. Vairs nezinu, kurā pusē aust saule, no kuras puses tu nāc. Jo divi un divi ir pieci, un nevienam to nav spēkos vairs izmainīt.

Krīt, man viss šodien no rokām krīt, pat šķiltavās liesma trīcēdama krīt. Diegu pa diegam, vīli pa vīlei, manu pasauli uz pusītēm irdina. Visi pēc kārtas nāk un plēš gabalus. Kam labāks, kam sliktāks tiks, bet tiks. Plēš man no galvas nost lepnumu, izgrauž to taisno muguru, saliec mani muskuļu mezglu mežonībā. Ej tur, dari to, pakļaujies man un muti aiztaisi ciet. Noliec galvu, saliec spārnus un ej. Ar kājām ej. Nebūs zem taviem divdesmit matračiem zirņa, pat ne pāksts.

Zem fīreriem, kņaziem, cariem un ķeizariem.
Zem cīņas, sāpēm un sakāvēm.
Viens brauc, viens tankā brauc. Līdz tālumam brauc. Bet tankā ir taureņu uzbrukums, bet tankā ir motocikls, tajā ir visas tās dienas un nedienas, visas Marijielas ielenes. Tankā sēž Čaks un stūrī vēl Ziedonis, Veidenbaums un pat Skutelis. Tankā sēž Šekspīrs, Orvels un Co. Un kaļ.
Plānu - kaļ.

Roks

Mūzikas dārdoņa. Un publika, kas kaut kur vēstures avotos bija definēta kā seksualitātes vergu nācija. Visi vienā ritmā kust. Visiem vēlme nepazust. Viena doma galvā skan. Dod, dod, un tikai man.

Es aplaižu skatu apkārt un nezinu, vai atradusies es esmu vai pazudisi, vai šis gals vai sākums, vai uz augšu vai leju man no šī punkta turpmāk būs iet.
Tu tikai turi acis ciet, lai laime nepāriet, lai laika nepietiek, lai.. lai..lai..lai.

Skaists ir rīts pār pilsētas galvu. Gaisma tumsā. Apskaidrības brīdis. Daile.
Rozā debesīs pat visas kļūdas spoguļojas un izskatās skaistas.

Mūzika noklust, pūlis sastingst, bet viņa vēl kustas. Par skaistu, lai apstātos, par trauslu, lai novērstos. Rīts. Manas dzīves pirmais saullēkts.