Turp un atpakaļ

Vairs klusums tik vien, šai dienai ir beigas.
Vairs nav lieku skaņu, domu un steigas.
Un vakars tik kluss uz krūtīm man sēž - Un murrā...

Krūtis ieelpā - izelpā kustas
Bet tas arī viss. Jau nakts tajās mostas.
Nav vairs ne skumji, nedz jautri.
Vien pantiņi smadzenēs pulsē it skaudri.

Tajos kaut kas no Frodo namdurvīm vērtām.
Kaut kas no pasaules plēsīgām vētrām.
Un man gluži kā viņam gredzens kaklā jau kārts.
Un saulriets, kad jāiziet, mirgo tik tuvs un tik sārts.

Bet acis vēl atskatās, atpakaļ griežas.
Vēl brīdi - vēl mirkli
Tad redzēs, kā kauliņi sviežas.

Zirgs apseglots zviedz,
Bet slieksni pārkāpt kas liedz.
Vēl paraudāt ļauj un izdzert pēdējo tēju,
Nesteidz man novēlot promceļa vēju.

Es ar Bilbo pie galda sēžu un spriežu par visu. Par došanos ceļā un pakošanos. Par šauriem dzelzceļiem sliežu. Un padošanos.

Tā klibi man rindas izseko viena otru, bet tā gadās, kad par ilgu ir klusēts. Bilbo mani šovakar ved aiz rokas. "Hobits - jeb turp un atpakaļ" .
Ja iesi bez mitas, tad redzēsi drīz, ka celiņš pie lielceļa beidzas
un priekšā vēl krustceles trīsdesmit trīs...

Modernisma paraugi.

Beidzot atgriezās viss, kas vien bija gribēts, smejošu, raudošu, alkstošu velniņu veidolā mājās.
Un kopš šodienas atkal jau mitras vienmēr būs ielas, jo rudens kā nekā. Bet tas gluži kā agrāk nebūs šķērslis gadsimtu ilgām pastaigām. Roku rokā lekājot, smaidoši multiplikāciju filmu varoņi nozūd sirdsveida saulrietā. Ausīs vēl ilgi tā mūzika skan, pat tad, kad filmas titri jau beigušies un kino teātris jau tukšs. Mūzika.
Šovakar lapaspušu ķieģeli es sevī iemūrēšu. Ojārs Vācietis. Es iesūkšu sevī to visu.
Mani velniņi ir mājās.

Ārprātīgā cilvēka smaids dveš tev pretī no manam lūpām. Nebīsties. Nav pirmā vai pēdējā reize.

Mēs sinhronas piruetes naksnīgās alejās metam. Pukst...