No tās vietas, kuras tu nāc.

Pašam no sevis neizbēgt.
Tikai no jauna definēt.

Tev pašam sevi noslāpēt nav lemts, neviens spilvens, pār tevu seju likts, ar tavu roku turēts, tevi negalēs.
Tev pašam sevi projām aizdzert nav lemts, no sevis aizskriet nav lemts, par sevi aizmirst nav lemts. Dziļāko glāžu dibenos spoguļi noslēpti ir, pasaules nostūru viesnīcās spoguļi piekārti sen, tevī pašā esi tu.
Un kā negribēts spoks tu pats sev pakaļ klīsti, tava rēgu māja mūžam dzīva ir. Tu pats sev dēmonu izdzinējs esi.
Tu pats reizē ticīgais, ateists, grēcinieks un svētais esi.

Tu pats savā paradīzē valdi, tu pats savas čūskas un ābolus radi. Tu pats sev vārtus aiz muguras slēdzi. Bet vai tāpēc tev sevi izbēgt lemts.

Par mazu šī pasaule tev ir, tu pats sev vienmēr mugurā skaties. Bet laiks pagriezties ir. Laiks spoguļos iemest acis. Laiks ar sevi pašam līgumu slēgt.

...bet tu atskaties un turpini bēgt.

Pagājušo nakt

Nenāciet pie manis rudeņos. Man rudeņos patīk būt vienai.
Kritušo lapu un lietussargu parādes uz ielām. Krītoši kastaņi tai parkā pa ceļam uz anatomikumu. Zīļu cepurītes uz tās ielas, kas uz tramvaju ved. Peļķu jūras. Vētras.

Nenāciet pie manis rudeņos. Man rudeņos patīk iet vienai. Man vienatnē patīk vērot krāsainās lapas kļūstam brūnas. Man vienatnē patīk to rudenīgo gaisu ievilkt plaušās. Man vienatnē patīk apmaldīties parka celiņu labirintos.

Man rudeņos patīk būt vienai. Jo oktobra pelēkie rīti ir izsūkuši visu krāsu no tā, ko divatā darīt būtu vērts. Un visus smieklus lapu paklājs un lietus dārdi uz palodzes apslāpē. Un visu, ko sajust būtu vērts sev līdz ir paņēmusi vasara.

Negaidiet manu zvanu rudenī. Visas telefona līnijas pagājušo nakt noplēsa vējš.