kuš

Un sēž manī iekšā tāds mazs mazītiņš Vinnijs Pūks, kuram nekas vairāk par zāģu skaidām galvā nav, kura ķepa līdz elkonim medus podā ir iebāzta, kurš zina, ka ar bitēm nekad neko nevar zināt.

Viņš sēž un neliek man mieru. Dungājamās dziesmiņas dungo. Pa kāpnēm lejā bumsīdames nāk. Sprūst iekšā ciemiņu namdurvīs. Un piesauc Kristoferu Robinu gan vietā, gan nevietā.

Viņš sēž un stāsta par pasauli. Piesprauž manu acu plakstiņus ar knaģiem pie uzacīm un rāda uz debesīm, un rāda un kokiem, un rāda uz cilvēkiem. Nemierīgs Pūks. Aizbāž man muti ar medū samērcētajām ķepām un saka - klausies!

Sēžu es iekšā lielā Vinnijā Pūkā. Un viņš mani tālāk nes. Mēs esam divi, vien blakus mums maza spalga sivēnbalss atkārto katru dobjo " Tidlī bums" un sūdzas par nosalušām ausīm un neatklātiem Ziemeļpoliem.

Just a perfect day

Nemiers.
Nesen kārtējo idejiski un materiāli plāno skolnieču romāniņu netīšām izlasīju. Un tur stāv rakstīts, ka starp divām draudzenēm, glīto un neglīto (klišejiski, ne?) kāds ambālīts izvēlējās to ar labo sirdi - respektīvi to, kuru Dieviņš ar izskatu nepalutināja.
Beigās visi bija laimīgi, skaistā un ļaunā draudzene gulēja grāvī, sagrauta un satriekta līdz sirds dziļumiem, un, protams, zaudējusi savu neatkārtojamo daili, bet tā otra meitene no nekurienes dziļumiem izrāva pašapziņu, aizgāja pie friziera un vakarā, fermā sēžot, novāca ne tikai jauno ražu, bet arī jaunu boifrendu.

Mazā idille. Tā vien gribas ieskriet tās ainas vidū un ar motorzāģi atdalīt savu galvu no pārējā ķermeņa, apšķiežot visus tos laimīgos purniņus ar krietnu asiņu šalti. Vai vismaz sapūst krietnu devu smirdgāzes to somās. Tā teikt, lai pasmird.

Mūsdienu meiteņu pasakas. Ar laimīgām beigām. Un es tikai māju līdz ar galvu.
Princeses, kleitas, maģija, zeltītie poniji, dimanta leprikoni, prinči baltos Leksusos.

Veiksmīgu dienu. :)

Homologās hromosomas

Palikt augšā līdz rītam. Redzēt sauli austam. Aukstumā drebinoties, tīties dziļāk segā.

Tu raugies uz pasauli un viss, ko tu redzi, ir tavs atspulgs. Tikai brīdī, kad pats būsi pareizs, tavs atspulgs rādīs pareizi.
Izmazgā sevi, noliec plauktos domas.
Tava ļaunuma purvā visa pasaule tev kā spogulis spēj rādīt tikai tavu atspulgu.

Lasīt līdz nakts vidum. Raudzīties griestos. Skaitīt garām braucošās mašīnas. Lidmašīnām veiksmi paceļoties novēlēt.
Mana Rīga guļ.

Dziedāt līdz, nezinot vārdus. Smaidīt par to, cik skaļi krāc suns. Just kā sitas sirds. Nodrebēt līdz ar māju pie garām braucošām smagajām mašīnām.

Turpināt. Salikt komatus visur, kur bija punkti. Samaisīt cukuru ar sāli.
Iekšā pamodies bērns.

naids I

Man šoreiz kaut kā melanholiski.

Tāds vakars. Kārtējās nedēļas pienākumu smagums jau uzgūlies pleciem. Bet iekšā vēl miers. Radio Skonto laiž dziesmas no pagājušās piecdesmitgades.

Domas vērpj savu pavedienu. Kaut kas no Čaka dzejas. Kaut kas no gametoģenēzes. Kaut kas no tā sāpīgi saldā, ar kuru sirds mēdz piepildīties.

Es esmu nogurusi no skriešanas un nav neviena, kurš būtu ar mieru nākt pastaigāties. Nesteigties uz mirkli. Izbaudīt vakaru. Apstāties un palikt.

Un tad mani ķer apjausma. Vairākus gadus vai vismaz pusotru par vēlu. Un garām palaistās iespējas kā smiltis redzu izbirstam man caur pirkstiem.
Tā stulbi liekas, ka ir bijis laiks visas pasaules muļķības sastrādāt, bet apkārt skatienu aplaist, pelavas no graudiem atšķirt nav.

Lai tā būtu šī deja pēdējā,
Es aizveru acis, mēs krītam lejā
No debesīm un debesīm,
Šo dievu zeme iztiks bez mums.

Atkārtot! Atkārtot! Atkārtot!

Vēl grīda ir karsta no nesenajiem cilvēku soļiem.
Viens pats uz tās kvēlo vientuļš cigaretes benārs. Šeit smēķēt bij' aizliegts.
Un tukšas plastmasas alus glāzes ripinās savā nodabā no vienas puses uz otru. Šeit dzert bija atļauts.
Ir tukšums, bet arēna vēl dzīva.
Klusums it kā vēl glabā sevī nesenos kliedzienus.
Gaisma skumji klīst pāri stūriem, kuri tikko vel tumsā mirka.

Vien mehāniķis, kurš šo skatu redz jau tūkstošo reizi, skrūvē no griestiem zārku. Un murmina pie sevis vārdus, no kuriem saprast ir iespējams tikai noskumušu
"sad but true"

Aizved mani uz Munameģi!

Aizved un es apsolu, ka ceļš augšup būs īss.
Es apsolu, ka lejup mēs skriesim kā bērni. Tik ātri, cik mūsu kājas spēs. Tik ātri, ka viena kustība liekā var iemest mūs pērno lapu kaudzē, kur bez elpas mēs varēsim sēdēt un smieties savā bezprātā.

Tu taču atceries, kā tas ir, smieties par neko, tikai tāpēc, ka nāk smiekli? Tu taču atceries to sajūtu, kad liekas, ka iekšas sasprāgs miljons gabaliņos, ja tūliņ pat nesāksi smieties? Un tad tos smieklus, kuri atņem elpu, liek durties sānos tām neredzamajām adatām, kuri atvieglo, spārno. Tie kuri rodas, kad nekas vairs nav palicis Tevī un paliek vairs tikai prieks. Tas prieks, kas dzimst pats no sevis, tas prieks, kas tavs ienaidnieks.
Un vēl es apsolu palikt ar tevi tajā lapu kaudzē un sagaidīt augustu, kad mēs skaitīsim krītošas zvaigznes, vēlēsimies un ticēsim.

Vēlāk par mums sacerēs leģendas. Mēs būsim tie divi, kas ticēja, kas augu vasaru sēdēja lapās un smējās.
Un vēl pēc simtiem gadu uz šo vietu dosies cilvēki, jo senas teikas stāstīs, ka augusta naktīs, zvaigznēm krītot, šai vietā var dzirdēt smieklus, un, kas šos smieklus sadzirdējis, tas mūžam laimīgs būšot.

Aizved mani lūdzu uz Munameģi, es apsolos, ka ceļš augšup būs īss!