.. atjās princis baltā zirgā, kas aizvedīs tevi uz savu pili un jūs dzīvosiet laimīgi mūžīgi mūžos.
Es tam ticēju.
Pirmais aprāvienu nāca bērnudārza laikā, kad potenciālajam preciniekam tieši acīs pajautāju- "Tev balts zirgs ir?"
Izrādījās, ka nebija,tāpēc to netitulēto salašņu bija jāizsūta labi tālu prom no manas karaļvalsts (uz Sibīriju varbūt ne', bet nu uz blakus esošo grupiņu gan).
Vēlāk jau, protams, lēnām nāca apjausma, ka mūsdienās prinču baltajos kumeļos nav.
Izrādījās, ka normāls vidusmēra latvietis nemaz par karali (tātad arī par princi) kļūt nevarēja, jo latvietis ir dzimtcilvēks. Tātad -"Atā,atā tituli un balles, labrīt pirmā patiesība!"
Drīz pēc tam nāca otra skarba patiesība - balts zirgs ir nulles vērtībā, der lai zemi apartu, kaut gan tagad pat tam tas nav derīgs, jo visu šā vai tā mašīnas dara. Jāšana pa ielu ar baltu zirgu mūsdienās norāda nevis augstu statusu, bet augstu stulbuma pakāpi. (atvainojos cienījamajiem milicijas pārstāvjiem, kas savus dienesta pienākumus Mežaparkā veic zirga mugurā)
Tad redz kā! Izrādās, ka mūsmāju uzcītīgais Jurčiks, kas visu savām rokām sasniedzis un ar Audi TT apkārt vizinās ir daudz reiz labāks par izslavēto princi baltajā zirgā.
Un ko nu?
Ko darīt ar princešu kleitu, kas, iekārta skapī, gaida liktenīgo dienu un kāzu balli?
Kurā ābolā (černobiļas, mūsmāju vai poļu) ir jākož, lai no miega ar skūpstu modinātu mūsmāju Jurčiks nevis princis?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru