Mans bārs atrodas pagrabā. Tas ir pilns ar tukšām, bet skaļām dvēselēm, kuras tukšo kausus un glāzes, kuros puto dzīves ilūzija. Es arī dzeru. Mana sirds labprāt izjūt šo siltuma devu,kas silda. Tad daudz vieglāk ir panest sapņu smagumu, ko vienmēr nēsāju sev līdz. Šī ir vieta, kur cerības uz brīdi paliek vieglas. To smagumu paņem citi. Sirds jūtas brīva... Tā paskatās apkārt un redz kā iereibusi tukšā dvēsele dzer jau kuro kausu kaislības. To acis sastopas.Arī mana sirds šovakar ir dzērusi kaislību, tā saprot liesmu, kas kvēlo nepazīstamā acīs.
***
“Vai tev ir uguns?” jautā nepazīstamais.
Sirds apjūk. Tā izvelk savu sērkociņu un berž pret sēru. Uguns nav. Manai sirdij šovakar ir grūti. Tumsā uzmirdz šķiltavas. Kāds šajā pasaulē vēl ir gana stiprs, lai degtu. Acu mirklī ap liesmu aplīp kukaiņu, insektu, sasalušu vientuļnieku bari. Es palieku malā. Mana sirds vēl ar vien savu sērkociņu berzē pret sēru.
Nepazīstamais mani atkal ir atradis. Acīs kvēlojošo kaislību liesmu nedaudz slāpē nakts aukstums. "Vieglas sarunas" ir viens no mana bāra pieprasītākajiem dzērieniem. Mēs abi šonakt esam dzēruši par daudz no visa kā. Arī vieglo sarunu 50 grami pludo cauri mūsu audiem un orgāniem.
“Vai tu bieži šeit nāc?” nezināmais grib zināt.
Sirds sajauc ritmu. Ta pēdējā laikā ir sākusi bieži mulst.
..un tad atbilde zaudē nozīmi. Kāpnes atkal ved lejā – bārā- manā personīgajā aizmirstuvē. Te var aizmirst visu. Glāze ar dzērienu ieņem savu vietu manās rokās. Nav ne jausmas, ko es dzeru. Garšas vairs nav, sajūtu nav. Es esmu trula. Es esmu tukša. Esmu savienojusies ar tiem kurus nicinu. Esmu daļa no tukšu dvēseļu pulciņa. Man ir vienalga. Tā sauc arī dzērienu, kuru šobrīd malkoju. Vienaldzība. Skaists vārds, gandrīz kā vientulība. Manu sapņu smagums atkal ir uzgūlies uz maniem pleciem. Mans sērkociņš drebošos pirkstos beržas pret sēru. Man ir nelabi. Vai varbūt labi?
Šim vakaram ir gana. Sirds pukst uz durvju pusi. Svaigais nakts gaiss apdullinoši ieplūst plaušās. Krāsas atgūst skaidrību. Jau tagad liekas stulba šī vazāšanās apkārt pa naktīm. Negribas pat domāt par to, kā no rīta mani dedzinās pārmetumu uguns. Nu un! Vienaldzība vēl ar vien ir manā organismā. Kabatā sataustītā cigarete atrod savu vietu starp lūpām... Visam šajā pasaulē ir vieta. Man šobrīd nav. Kāpēc man nav savu lūpu starp kurām iekļauties. Savu pirkstu, kuriem pakļauties. Savas uguns, kurā nodedzināties?
Uguns man tomēr ir. Sērkociņš uzliesmo. Beidzot.
Es ievelku sevī vēl nedaudz truluma. Skaisti ir dūmi pret nakts debesīm. Debesis ir labākais fons, lai vērotu dūmus. Kaut man būtu savs fons uz kura es vienmēr izskatītos labi...
Mana sirds ir apklususi. Mēs ejam klusējot. Es jūtos labi un zinu, ka sirds arī. Mēs neapgrūtinam sevi ar piespiedu sarunām, ar vārdiem, kurus sakām tikai pieklājības pēc. Mēs baudam klusumu un dūmus, kas aizplūst nakts debesīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru