Ir tādu paralēlie jeb sliežu cilvēki. Ar līdz asarām sāpīgām, bet maģiskām attiecībām.
Tās ir attiecības, kuras nekad nemainās.
Viens ir taisne un otrs ir taisne, kas diemžēl ir paralēlas. Un, lai vai cik tuvu mēs mūsu pretējai sliedei esam, attālums vienmēr būs viens un tas pats. Mūžīgie 5 mm, kas traucē perfekcijai.
Sliežu spraišļi - lietas, kas vieno. Vienoti dzīves notikumi, jeb vilcieni un dabas stihijas, kas dodas mums pāri, bet tas neko nemaina, jo vienmēr starp mums būs konstance. Viens konstants attālums, kas nevar tikt izmainīts.
Un tad es redzu šos cilvēkus, kas iet blakus, bet nekad kopā.
Es redzu emocionālās paralitātes vergus. Es redzu nolemtos, kas gatavi skriet un skriet, un skriet uz priekšu, lai mūžīgi cerētu, ka reiz šīs sliedes saskarsies. Es redzu nolemtu cerību šo maratonistu acīs.
...Un varbūt arī ticību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru