Es vēlētos runāt ar plastisko ķirurgu! Man ir pāris jautājumi par to, cik daudz tas spēj.
Viss sākās vakardien, kad mani pastaigas laikā pārsteidza lietus. Skaists, auksts un negaidīts. Un es gribēju, lai mans lietus ir arī tavējais, lai mana nakts iet līdz ar tavējo. Es gribēju, lai arī tev tiek daļa no sajūsmas, no skaistuma un no sāpēm, ko sevī līdzi atnesis šis mākoņu lietus lāšu izvirdums.
Lai dāvātu tev šo brīdi es visu šodienu pavadīju mērot debesis. Centimetros, kubikmetros, akros, sprīžos, atmosfērās, milimetros, jūdzēs, bezgalībās. Un man neizdevās, tās nepadevās mēriem. Krēslas stundās tās aizņēma stipri vairāk vietas kā no rītiem, bet savukārt nakts debesis bija vismaz uz pusi mazākas par dienā ieraugāmajām. Kā lai es dodu tev lietu, ja nevaru noteikt debesu mērus un koordinātas.
Un šeit arī ir mans jautājums ķirurgam. Cik lielu daļu no debesīm tas ir spējīgs nogriezt? Kuras no daļām ir pietiekami nenozīmīgas, lai tās varētu iznīcināt. Vai viņš spēj debesis samazināt vien tik daudz lai es būtu zem viena mākoņa ar tevi un lai arī tev tiktu daļa no nakts lietus?
Vairāk jau arī neko man nevajadzētu, vien apjausmu, ka zem viena mākoņa esam, vienā lietu ejam, ka peļķes zem mūsu kājām ir gandrīz vienādas.
Es gribētu zināt, ka attālums ir par vienu mazu mazītiņu bezgalību mazāks.
svētdiena, 2009. gada 22. novembris
trešdiena, 2009. gada 11. novembris
Atzīšanās
Miglā asaro logs,
ko tur liegties - nav vērts.
Es zinu, ka tu esi tuvu.
Tava seja atkal un atkal parādās aizsvīdušos trolejbusu logos. Tā uz ceturtdaļ sekundi uzrodas, lai pēc brīža izzustu pilsētas gaismu jūklī, atstājot mani urbjamies tukšā trolejbusa rūtī.
Tavs stāvs man vakaros nāk pretī caur miglai. Un dažreiz es noticu tam, ka tu neesi vien gaismu spēle naktī, ka neesi radies vien mēnesgaismai laužot ceļu starp koku zariem un ka tu neesi vien ēna, kas kādam nejauši noplīsusi.
Es tev speru soli pretī un attopos viena, vien sirds ir sakusi klibodama skriet.
Klusums. Un tad es sev jautāju: "Vai tie soļi ir tavi, kas nepagurdami man seko? Vai tie čuksti, kas mani iemidzina, tevī savu sākumu rod?"
Un tad kā atbilde nāk lietus, lāšu vieglie sitieni pret zemi un, rudens vēju plosīto, lapu šalkoņa kokos.
Es zinu, ka tu esi tuvu, bet atskatoties man pretī vienmēr raugās tukšums. Tukša iela. Tukšas šūpoles, kas vēl mazliet kustas. Tukšs soliņš, kas sevī tavu siltumu nes.
Piedod, ka es tev neteicu agrāk, piedod, ka neatzinos, bet, Mans dārgais un mīļais, man jāatzīstas - tu esi izdomāts.
ko tur liegties - nav vērts.
Es zinu, ka tu esi tuvu.
Tava seja atkal un atkal parādās aizsvīdušos trolejbusu logos. Tā uz ceturtdaļ sekundi uzrodas, lai pēc brīža izzustu pilsētas gaismu jūklī, atstājot mani urbjamies tukšā trolejbusa rūtī.
Tavs stāvs man vakaros nāk pretī caur miglai. Un dažreiz es noticu tam, ka tu neesi vien gaismu spēle naktī, ka neesi radies vien mēnesgaismai laužot ceļu starp koku zariem un ka tu neesi vien ēna, kas kādam nejauši noplīsusi.
Es tev speru soli pretī un attopos viena, vien sirds ir sakusi klibodama skriet.
Klusums. Un tad es sev jautāju: "Vai tie soļi ir tavi, kas nepagurdami man seko? Vai tie čuksti, kas mani iemidzina, tevī savu sākumu rod?"
Un tad kā atbilde nāk lietus, lāšu vieglie sitieni pret zemi un, rudens vēju plosīto, lapu šalkoņa kokos.
Es zinu, ka tu esi tuvu, bet atskatoties man pretī vienmēr raugās tukšums. Tukša iela. Tukšas šūpoles, kas vēl mazliet kustas. Tukšs soliņš, kas sevī tavu siltumu nes.
Piedod, ka es tev neteicu agrāk, piedod, ka neatzinos, bet, Mans dārgais un mīļais, man jāatzīstas - tu esi izdomāts.
sestdiena, 2009. gada 7. novembris
Pēc I. Ziedoņa Krāsainajām pasakām
Pelēkā pasaka.
Te nu tā ir.Manas ikdienas kārtējajā viegli pelēcīgajā un drūmajā rītā, kas sevi slēpj mūžīgā dūmakā un liedz saskatīt krāsas.
Šim un tiem pārējiem simt tūstoš rītiem ir pelēka migla un gaiss, kas savu mitrumu ietriec tev sejā. Tiem ir smaržas, kas izlaužas no uz mirkli atvērtām beķereju durvīm,bet tūliņ pat izzūd garāmejošo izpūsto cigarešu dūmu pelēkajā smārdā. Katru rītu šeit viss ir viens, tā pati garlaikotā gājēja seja, tā pati izkusušā sniega dubļu šalts, ko trolejbus garāmbraucot mēģina iešļākt man sejā.
Rīga ir viena milzīga Purvciema bloku māju parāde, un mitrais asfalts velk savas paralēles tai cauri. Vien luksafori sevi mirdzina šajā klusinātajā brīdī, kuram cauri ar vien rībina tramvaju armija.
Sarkans - dzeltens - zaļš.Zaļš - zaļš - zaļš,dzeltens,sarkans.
Mani rīti ir vienīgā iespēja saprast, ka dzīvē nav nekā balta vai melna, ka dzīvē viss ir pelēks.
Mani rīti ir vienīgā iespēja saprast, ka pelēkais ir krāsa ar visvairāk noskaņām un toņiem, ka pelēkais nekad neatkārtojas, ka pelēkais skaists.
Mani rīti ir vienīgā iespēja.
Te nu tā ir.Manas ikdienas kārtējajā viegli pelēcīgajā un drūmajā rītā, kas sevi slēpj mūžīgā dūmakā un liedz saskatīt krāsas.
Šim un tiem pārējiem simt tūstoš rītiem ir pelēka migla un gaiss, kas savu mitrumu ietriec tev sejā. Tiem ir smaržas, kas izlaužas no uz mirkli atvērtām beķereju durvīm,bet tūliņ pat izzūd garāmejošo izpūsto cigarešu dūmu pelēkajā smārdā. Katru rītu šeit viss ir viens, tā pati garlaikotā gājēja seja, tā pati izkusušā sniega dubļu šalts, ko trolejbus garāmbraucot mēģina iešļākt man sejā.
Rīga ir viena milzīga Purvciema bloku māju parāde, un mitrais asfalts velk savas paralēles tai cauri. Vien luksafori sevi mirdzina šajā klusinātajā brīdī, kuram cauri ar vien rībina tramvaju armija.
Sarkans - dzeltens - zaļš.Zaļš - zaļš - zaļš,dzeltens,sarkans.
Mani rīti ir vienīgā iespēja saprast, ka dzīvē nav nekā balta vai melna, ka dzīvē viss ir pelēks.
Mani rīti ir vienīgā iespēja saprast, ka pelēkais ir krāsa ar visvairāk noskaņām un toņiem, ka pelēkais nekad neatkārtojas, ka pelēkais skaists.
Mani rīti ir vienīgā iespēja.
Abonēt:
Ziņas (Atom)