Šeit solis rāmāks palikt sāk. Es zinu, kas bij šodien, ir nojausma, kas rītu nāk.
Ir vakars. kas tā izstiepies, ka uz rīta pusi jau metas, un gaisā mana dvaša savas blatās spirāles vij.
Bet es tikai guļu rudens rasainā zālē, kurā vienīgi āboli krīt. Un šī rasa ir'a tik zila kā tāle, tāle, uz kuru aizbraukšu rīt.
Un lūpas jau plešas, lai teiktu tos vārdus, bet tu klusini mani.
Neteiksim ardievas, bet vēlēsim veiksmīgu ceļu.
Vēl gulēsim zālē, rasainā, vēsā. Un ļausim, lai krīt, krīt kā planētas svešas - tā kā tikai āboli krīt.
Pilsētas rītazvaigzne aprinķo mūsu galvas.
Vēlies!
Katram krītošam helikopteram vēlies. Katram aeroplānam - vēlies. Katram dirižablim - vēlies.
Mums pilsētā citādi nenotiek.
Bet tagad ej. Šai svecei pieticis degt. Nolaizi pirkstu galiņus - spied. Uz svecītes deglīti spied. Uz liesmiņu spied. Par daudz tu pats sev Prometejs esi.
