Naktī sniga.
Es dzirdēju kā kliedzot protestēja krītošās lapas, kas uzskatīja, ka tas ir viņu putenis, viņu pēdēja deja un ka sniegs, nekaunīgais manipulators, mēģina atņemt to vienīgo rudens slavas sekundi.
Es jutu kā vējš ir apjucis, brīžiem ieskrienot manā logā, lai tūdaļ pat dotos prom. Viens brīdis un doties tālāk, un tomēr, atkal un atkal, atrast sevi tajā pašā logā, tajā pašā vietā, kur pirms brīža.
Bara instinktu vadītas un gravitācijas spēka pievilktas, viena pēc otras no debesīm lejup traucās sniegpārslas. Izkliedzot pirmās lidojuma sekundes un izbaudot pēdējās. Bez izpletņa atstātas tās izšķīda pret asfaltu, riepu notrulinātu un, kā pārslām likās, karstu.
Sniegpārslām mākoņu skolā mācīja, ka dabā notiek ūdens aprite un ka tās pēc laika atgriezīsies mākoņos. Tām mācīja, ka būs vēl daudz citas dzīves pēc nāves un tāpēc nav jābaidās lēkt. Tām mācīja par dzīvi uz citiem mākoņiem.
Tās dzīvoja. Rītos ieveidoja savas sasalušās frizūras, salipa kopā, kusa un atkal sasala, ticēja muļķībām, darīja muļķības. Un tā līdz dienai, kad bija laiks lēkt. Apdomāt vai tiešām pastāv ūdens aprite dabā un vai tās kādreiz vēl būs tas, kas ir. Apdomāt vai dzīvē viss izdarīts kā nākas.
Lēciena pirmajās sekundēs kliegt un pēdejās baudīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru