Ja tu gadījumā lasi...

Teikt vai neteikt, ka tevi...Un jā...Varbūt pat ļoti.

Pilsēta gulēt iet. Izslēdz saulrieta krāsu gammas virs savas galvas, izslēdz mašīnu mūžīgo rūkoņu aiz loga, izslēdz dienas tveici, noņem ikdienas ķēdes no savām rokām, atslēdz savas mūžam klusējošās lūpas, novelk trakokreklus, ko diena tiem rītos uzvilkt liek.
Pilsēta gulēt iet.
Pagalmu kaķi nolien daudzstāveņu pagrabos un šķirbās, bezpajumtnieki atrod pajumti, atraidītie rod mierinājumu, patiesības meklētāji norimst uz brīdi, putni nosēžas vēl nestabilās, pa dienu novītās ligzdās.

Mēnesgaismas sonātes, neveiksmīgas mīlestības, sāpīgi atraidījumi, negaidītas atvadīšanās. Un pa priekšu tām soļo šodienas uzvaras marš. Dzīves piepildītie, laimes apveltītie, mūžam kopā palikušie.

Mēs ejam pa sabrauktu sapņu bulvāri un slavinām vienaldzību. Mums nevajag daudz, tik vien lai neprāta migla aizsedz nakti, lai uz brīdi viss īssavienojumā saiet, lai celš zem kājām nepazūd.

Piedod man Rīga, ka es tevi mēru vien miljonos izdzertu kausu
Un drusciņā nevainības
Tik vien cik mūžībās nobrauktu suņu
Un gadsimtos netaisnības

Nāk vakars apgleznot debesis, bet nepūlies necenties tā, mums viņas ir par tālu daudz, tik un tā.