Vislielākās sāpes mēs nodarām tad, kad tas nav mūsu mērķis.
Bļe.Šonakt es esmu iekļuvusi ārkārtējā pašnožēlas akacī. Un tas viss tikai tāpēc, ka es vakar redzēju sapni. Teorētiski pa visam vienkāršu un dumju, bet noslēgumā es redzēju visus tos cilvēkus, kas man ir svarīgi, mirstam.
Vienu pēc otra, neapturami. Un viss, ko es varēju darīt, bija - stāvēt un klusēt.
Bļāviens...
"Ja būtu palikušas 5 minūtes līdz pasaules galam, tad visi šobrīd mēģinātu sazvanīt kādu, lai pateiktu tam, ka to mīl vai ari lūgtu piedošanu."
Un šobrīd es tā arī jūtos. it kā līdz manam pasaules galam būtu 5 minūtes, bet mans telefons būtu atslēdzies.
Ja man būtu telefons, tad es šobrīd nožēlotu, es atvainotos, atzītos. Visticamāk es raudātu, jo vispār ari man taču ir emocijas, jūtas. Es izkauktu savas iekšas.
Nožēlojami. Arī es mēdzu izlikties un iet pāri visam, tā teikt "man pohuj-es tankā". Bet cik man patiesībā ir vienalga? Kur ir robeža, kur beidzas tēlotais?
Arī es baidos. Un ar katru reizi ir grūtāk "atvērt sevi tā it, kā nekad nebūtu sāpēts".
Bet par spīti šīm bailēm es mēdzu dāļāt gabaliņus no savas sirds pat pārāk daudziem.
Ahujela dumji, vai ne?!
Ja piepildītos kaut 5 domas no 100...
Es zinu, ko es vēlētos. Tas nebūtu nekas egoistisks, uz iekšu vērsts un debīls. Tas būtu no sirds. Bļe, HUJ TEV SIRDS!
Man nav ne jausmas kāpēc tā, bet es šobrīd raudu. Pēc ilgiem laikiem. Vienkārši ir.
Pareizs laiks 00.48.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru