Jūras melnais ūdens bija saplūdis ar bez-zvaigžņu nakts tumšajām debesīm, veidojot nebeidzamu melna atlasa fonu, kurā viena pakaļ otrai ar nopūtu devās viļņu putu galotnes.
Pilsētas gaismas, sastājušās improvizētās rindās, veidoja nakts horizontu. Punktu virknes, kas savienojušās vilka viduslīniju nakts daudzstūrī.
Šeit vēja gaudas, savas gaidas izkaucot, atsitās pret pludmales dižākajiem akmeņiem.
Vien 4 reizes gadā šeit pūš šis vējš. Tas nāk no Āfrikas, atnesot līdz daļu tuksneša smiltīm, no cilvēku balsīm un sviedriem (it kā to jau šeit nebūtu gana). Šeit vēju sauc Pārmaiņu vārdā. Jo tas atved citus gadalaikus, arābu kuģus vai vācu iznīcinātājus.
Un, šeit sēžot, es ļauju tam izpausties, nožāvēt jūras ūdeni no pēdām. Pūst tā pat vien. Vai pat izpūst man cauri. Tā, lai daļa no manis paliek ar viņu, lai pazūd domas, lai zūdu es pati... Un tā tas pūš, pūš līdz nelabumam.
Es attopos vien tad, kad saule ar savu otu, akvareļos mērcētu, sāk pludināties pa jūras malu uz manu pusi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru