Spēles attīsta. Sīkajiem - pirkstiņu veiklību, bērniem - domāšanu un spriest spējas, vēlāk arī spēju iejusties lomās un fantazēt. Bet ko īsti tas mums dod? Vai spēles, ko spēlējam bērnībā ir tikai iesildīšanās dzīves lielajam monopolam?
Ja nu viss tik tiešām ir tik vienkārši. Izmet kauliņus, izdari gājienu un izbaudi.
Vai jūs zināt kāpēc pirms pokera spēles nauda tiek iemainīta pret žetoniem? Tāpēc, ka cilvēkam psiholoģiski vieglāk ir zaudēt žetonus nevis īstu naudu, par spīti tam, ka vērtība abiem ir viena.
Vai, uztverot dzīvi kā spēli, būtu vieglāk pārciest zaudējumu?
Monopols uz īstiem īpašumiem un naudu. Riču-račs kā dzīves ceļš, kurā tevi mēdz apsteigt, notriekt. Dzīve, kurā tu savu attiecību modeli ataino ar Bārbijas un Kena palīdzību.
Vai spēles turpinās arī cilvēku savstarpējās attiecībās?
Mūžīgās manipulācijas, kuras realizējam. Pēkšņa klusēšana vai kaisles uzplūdi. Negaidīts aukstums vai pāri plūstošs un maigs siltums. Mēs izspēlējam savas kārtis, gūstot maksimālo iespējamo labumu un tomēr turpinot spēli.
Un, kas ir pats interesantākais, mēs līdz pat spēles beigām nepārzinām noteikumus. Mūžīgais balanss uz naža asmens. Šie īpašie brīži, kad vārds, žests vai pat klusēšana var izrādīties ārpus atļauto gājienu lauka.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru