Don't abuse me

Uz jumta mans pasta balodis gaida. Tā spalva uztraukumā druscītiņ vēl dreb. Tas nezin, kurp jādodas, kurp ceļi tā vedīs, jo uz aploksnes tukšums - nav adresāts zināms.
Un viņš sēž uz jumta un vēro, kā naktī pilsēta kustas. Kā tukšojas ielas, izdziest gaismas, kā pamostas vieni, lai aizmigtu otri. Domas viena pēc otras te raisās, jo nav jau skaidrs, kā tas ir, ka vēstule ir, bet saņēmējs nav. Un vai vis

Vēju ķerot

Tā lēnām, bezvējā, ne īsti uz leju, bet drīzāk uz sāniem un brīžiem pat augšu krīt, ja tā šo darbību var saukt, sniegs. Jau daudz krīt. Pāri krīt. Visur krīt. Līdz paliek tikai balts.
Dabas interpretācijas par Ziedoņa baltajām pasakām.

Bet tu labāk tagad guli, ļauj skanēt sev ausīs visiem Circenīšu Ziemassvētkiem, Žūžainiem lāčubērniem un Velcīgām Pelītēm Pagalvī. Čuči. Rīt būs liela diena.

Silta buča uz pieres, istabā nodzēsta gaisma un tā klusā skaņa, kad tiek aiztaisītas istabas durvis.

Un sapnī es redzu, kā turpina snigt. Snieg uz manis, pār mani, ap mani. Snieg ilgi, līdz arī man sāk parādīties cerība kādreiz būt atkal baltai. Kā sniegs. Kā sirdsapziņa bērna. Kā plombīra saldējums bērnībā.

Turp un atpakaļ

Vairs klusums tik vien, šai dienai ir beigas.
Vairs nav lieku skaņu, domu un steigas.
Un vakars tik kluss uz krūtīm man sēž - Un murrā...

Krūtis ieelpā - izelpā kustas
Bet tas arī viss. Jau nakts tajās mostas.
Nav vairs ne skumji, nedz jautri.
Vien pantiņi smadzenēs pulsē it skaudri.

Tajos kaut kas no Frodo namdurvīm vērtām.
Kaut kas no pasaules plēsīgām vētrām.
Un man gluži kā viņam gredzens kaklā jau kārts.
Un saulriets, kad jāiziet, mirgo tik tuvs un tik sārts.

Bet acis vēl atskatās, atpakaļ griežas.
Vēl brīdi - vēl mirkli
Tad redzēs, kā kauliņi sviežas.

Zirgs apseglots zviedz,
Bet slieksni pārkāpt kas liedz.
Vēl paraudāt ļauj un izdzert pēdējo tēju,
Nesteidz man novēlot promceļa vēju.

Es ar Bilbo pie galda sēžu un spriežu par visu. Par došanos ceļā un pakošanos. Par šauriem dzelzceļiem sliežu. Un padošanos.

Tā klibi man rindas izseko viena otru, bet tā gadās, kad par ilgu ir klusēts. Bilbo mani šovakar ved aiz rokas. "Hobits - jeb turp un atpakaļ" .
Ja iesi bez mitas, tad redzēsi drīz, ka celiņš pie lielceļa beidzas
un priekšā vēl krustceles trīsdesmit trīs...

Modernisma paraugi.

Beidzot atgriezās viss, kas vien bija gribēts, smejošu, raudošu, alkstošu velniņu veidolā mājās.
Un kopš šodienas atkal jau mitras vienmēr būs ielas, jo rudens kā nekā. Bet tas gluži kā agrāk nebūs šķērslis gadsimtu ilgām pastaigām. Roku rokā lekājot, smaidoši multiplikāciju filmu varoņi nozūd sirdsveida saulrietā. Ausīs vēl ilgi tā mūzika skan, pat tad, kad filmas titri jau beigušies un kino teātris jau tukšs. Mūzika.
Šovakar lapaspušu ķieģeli es sevī iemūrēšu. Ojārs Vācietis. Es iesūkšu sevī to visu.
Mani velniņi ir mājās.

Ārprātīgā cilvēka smaids dveš tev pretī no manam lūpām. Nebīsties. Nav pirmā vai pēdējā reize.

Mēs sinhronas piruetes naksnīgās alejās metam. Pukst...

Vāciešu tanki

Mums patīk atgriezties tur, kur nekas nav mainījies, sajust, ka pasaulē ir vietas, kuras laiks nemaina, kurās viss ir, kā bijis. Un tāpēc mums sāp, kad ieraugām visu izmaiņu skartu.

Un tomēr es gribētu. Vēlreiz pa vecam, vēlreiz tā, it kā itin viss mums vienalga, vēlreiz tā, it kā rītdienas nav, tā it kā mums ir vienpadsmit.
Nāc izritināt gaiteņos tualetes papīra ruļļus. Paliec ar mani augšā līdz rītam jau piekto nakti. Izlavīsimies laukā…

Bet tev acīs jau pieaugušais. Un mani ķer apjausma par to, ko īsti nozīmē Mazā Prinča drūmais apgalvojums, ka pieaugušie neprot priecāties, ka viņi ir pārāk svarīgi.
Tu vairs neredzi ziloņus, ko aprijušas boa čūskas, tev acu priekšā vien platmale. Un zvaigznes ir problēmas, un cilvēki ir apbrīnotāji, pavalstnieki, pētnieki, un mājas skaistumu tu izsaki ar naudas summu nevis īpašības vārdu gūzmu.

Atceries, kā tu negribēji pieaugt?
Kā mēs sēdējām Pepijas virtuvē, ēdām krumelīras, kas nezinātājam izliktos par parastiem zirņiem, un skaitījām pantiņu „Mazā, mīļā krumelīra, nevēlos es izaugt līla!” Atceries, kā mēs baidījāmies „līla” vietā pateikt „liela”, jo visi zina, kas tad var notikt.

Zinu jau zinu. Tavs spēļu traktors jau sācis noputēt plauktos.
Zinu, ka Karlsons jau ilgi tevi nav apciemojis. Tu vairs naktīs nesēdi uz skursteņa malas ar pasaulē labāko draugu savos labākajos gados.

Nāc uz vienu vakaru, lai būtu kā agrāk, es apsolos atnest Kolu un čipšus, kaut arī mamma saka, ka neesot labi viņus ēst. Es atnesīšu saldējumu.
Nāc vēl reizi pie tēta darba pasēdēt sarkana Golfiņa aizmugurē ar ābolu košļeņu piebāztiem vaigiem.

Bet tu nedzirdi. Tev acīs pieaugušais.
Nav vairs tev ticība, ka jau rīt atnāks vēstule no Cūkkārpas un izglābs tevi no galdnieka skabūža, kur tu atkal esi uz veselu dienu ielikts, un savā nopietnībā baro sivēnu un griez koka vīriņus…

PackMan

Dzīves izvēļu labirintā viegli aizklīst nekurienē.
Kaut kāds gudrais man uz mirkli spētu parādīt karti. Lai vismaz tā sajūta pārņem, ka jāgriež pa labi nevis uz pretējo pusi.
Bet tādu jau nav. Izvēles brīdi tev jābūt ir vienam.
Tu un labirints.
Gigantiska PackMan spēle. Pakaļ mazi spociņi skraida, bet tu pārtiec no rimbulīšiem un dažkārt, ja paveicās, no ogām un auglīšiem.

Izvēlies, ko vēlies, dzīvo, ko izvēlējies.
Un nav neviena, kuru vainot, tikai sevi par to, ka tajā pagriezienā, no spociņiem bēgot, tu aizskrēji pa kreisi nevis, kur citur.

Fuck it all. I am pissed.

...there are some choises we don't want to make. And those are the most important ones.

Thunder

Iespēra zibens. Pērkons nesteidzīgi tam sekoja, drebinot zemi un debesis. Un tad nāca lietus. Silts. Maigs. Tīrs.
Uz ielām neviens nenāca. Tikai viens trakais skrēja. Kails un brīvs. Smejoties sejā saniknotajām debesīm.

Pļavas vidū, kur zāle aizaugusi līdz viduklim. Uz ielas, asfalta un peļķu paradīzē. Šūpolēs.

Viņš skrēja kails. Smaids sastindzis lūpās. Acis... Kad skaistums satriec ar negaidīto spēku, rodas vēlme tās aizvērt, jo liekas, ka būs par daudz. Pietiek ar skaņu, smaržu, sajūtu. Ja acis atvērs, sirds neizturēs.

Sajukt prātā negaisā. Viņš skrien tālāk, jo apstāties nevar.

Lielceļu leģenda

Mēs ejam pa lielceļu.
Pa vidus taisno, balto un nepārtraukto strīpu.
Un pudelē klunkšķ šņabis . Uz lūpām klunkšķ šņabis.

Tumsa kvēli glaužas man ap kājām. Un vējš piespiežas tuvāk. Nakts aukstums ap ādu. Bet es eju un auskari džinkst man ausīs. Naktstauriņš nosēžas uz lūpām un klusējot sirdspukstus skaita.

Vēl nespēcīgas nātres izmēģina savus pirmos dzēlienus pret manām basajām kājām, bet nekā – tās nejūt. Tumsnēja rasa nosēžas uz tām un raud.

Bet es neredzu. Migla slēpj visu no deguna uz leju. Un viss, kas man ir, ir rati. Lieli, greizi, ar polārzvaigzni pie sāna. Ar citiem maziņiem ratiem tālienē. Un elpa. Kas izgārdz savus dvašas mutuļus pret samta debesīm.

Mēs ejam pa šoseju uz Rīgu. Mašīnu nav. Gaismu šeit nav.
Mēs ejam pa šoseju uz Rīgu. Basās kājas smeldzošā ritmā pieskaras asfaltam.
Un Rīga nāk tuvāk. Vien rokas sakļaujas. Lai nepazūd. Lai gaisma neatņem. Skatiens.

Ir auksts. Tā nedaudz notrīc man rokas. Tā nedaudz nodrebu es.
Bet, ko tur daudz. Ir šņabis. Uz lūpām un pudelē klunkšķošs…

Rīts slīkstošs kafijas krūzē. Drēgns, nepareizs, nepatīkams. Roku porās noslēpušās vēl smaržas no nakts. Tajās ir kaut kas no oglēm, drusciņas no grillētas gaļas, pārpalikumi no pļavas smilgām. Un nekādas ziepes to nevar nomazgāt. Mazgā, cik gribi. Tā smarža ir tur. Neizdziestoša.

Uz lūpām vēl palicis alus nospiedums, skūpstu smagums un tas smeldzīgi saldais, kam vēl nav dots vārds. Un var jau būt, ka pārlieku liels tas smagums, kurš krūtīs man sēž. Bet lai jau sēž. Mazi laukakmeņi, kas krūtīs guļ, nav nekāds jaunums šajā pasaules daļā.

Sejā jautājuma zīmes ieskicētas ar parasto zīmuli, atstājot vieglas ēnas uz vaigiem. Un acis, dziļas un melnas, kā trekni punkti noslēdz to līkumus. Es pati arī iezīmētā tādā dīvainā divdimensionālā plaknē. Pa „x” asi uz priekšu laiks skaitās, un, raugoties apkārt, es nesaprotu, vai tā virsotne vai tomēr aiza „y” ass līmeņos ir, kur es stāvu. Ģeometrisku figūru bezgalība, un es pati tai vidū, punktiņš, punktiņš, komatiņš, domu zīme, ritentiņš, četri stabi, vēderiņš.

Tas ir miers vai nemiers, es nezinu, bet visu pasaules negulēto nakšu smagums pēkšņi guļ uz maniem plakstiem. Un jau pusceļā uz bezsapņu miegu man prātā ienāk vieglprātīgās rindas „Par to es padomāšu rīt!”.

Noziegums

Atstāsim visus lietiskos pierādījumus klātus ar pirkstu nospiedumiem. Ievilksim sevi krītotās līnijās. Atstāsim visus ieročus zemē guļam.
Bēgsim naktī uz Meksiku.

Lets commit a perfect crime.
I'll steal your heart
If you steal mine.

kuš

Un sēž manī iekšā tāds mazs mazītiņš Vinnijs Pūks, kuram nekas vairāk par zāģu skaidām galvā nav, kura ķepa līdz elkonim medus podā ir iebāzta, kurš zina, ka ar bitēm nekad neko nevar zināt.

Viņš sēž un neliek man mieru. Dungājamās dziesmiņas dungo. Pa kāpnēm lejā bumsīdames nāk. Sprūst iekšā ciemiņu namdurvīs. Un piesauc Kristoferu Robinu gan vietā, gan nevietā.

Viņš sēž un stāsta par pasauli. Piesprauž manu acu plakstiņus ar knaģiem pie uzacīm un rāda uz debesīm, un rāda un kokiem, un rāda uz cilvēkiem. Nemierīgs Pūks. Aizbāž man muti ar medū samērcētajām ķepām un saka - klausies!

Sēžu es iekšā lielā Vinnijā Pūkā. Un viņš mani tālāk nes. Mēs esam divi, vien blakus mums maza spalga sivēnbalss atkārto katru dobjo " Tidlī bums" un sūdzas par nosalušām ausīm un neatklātiem Ziemeļpoliem.

Just a perfect day

Nemiers.
Nesen kārtējo idejiski un materiāli plāno skolnieču romāniņu netīšām izlasīju. Un tur stāv rakstīts, ka starp divām draudzenēm, glīto un neglīto (klišejiski, ne?) kāds ambālīts izvēlējās to ar labo sirdi - respektīvi to, kuru Dieviņš ar izskatu nepalutināja.
Beigās visi bija laimīgi, skaistā un ļaunā draudzene gulēja grāvī, sagrauta un satriekta līdz sirds dziļumiem, un, protams, zaudējusi savu neatkārtojamo daili, bet tā otra meitene no nekurienes dziļumiem izrāva pašapziņu, aizgāja pie friziera un vakarā, fermā sēžot, novāca ne tikai jauno ražu, bet arī jaunu boifrendu.

Mazā idille. Tā vien gribas ieskriet tās ainas vidū un ar motorzāģi atdalīt savu galvu no pārējā ķermeņa, apšķiežot visus tos laimīgos purniņus ar krietnu asiņu šalti. Vai vismaz sapūst krietnu devu smirdgāzes to somās. Tā teikt, lai pasmird.

Mūsdienu meiteņu pasakas. Ar laimīgām beigām. Un es tikai māju līdz ar galvu.
Princeses, kleitas, maģija, zeltītie poniji, dimanta leprikoni, prinči baltos Leksusos.

Veiksmīgu dienu. :)

Homologās hromosomas

Palikt augšā līdz rītam. Redzēt sauli austam. Aukstumā drebinoties, tīties dziļāk segā.

Tu raugies uz pasauli un viss, ko tu redzi, ir tavs atspulgs. Tikai brīdī, kad pats būsi pareizs, tavs atspulgs rādīs pareizi.
Izmazgā sevi, noliec plauktos domas.
Tava ļaunuma purvā visa pasaule tev kā spogulis spēj rādīt tikai tavu atspulgu.

Lasīt līdz nakts vidum. Raudzīties griestos. Skaitīt garām braucošās mašīnas. Lidmašīnām veiksmi paceļoties novēlēt.
Mana Rīga guļ.

Dziedāt līdz, nezinot vārdus. Smaidīt par to, cik skaļi krāc suns. Just kā sitas sirds. Nodrebēt līdz ar māju pie garām braucošām smagajām mašīnām.

Turpināt. Salikt komatus visur, kur bija punkti. Samaisīt cukuru ar sāli.
Iekšā pamodies bērns.

naids I

Man šoreiz kaut kā melanholiski.

Tāds vakars. Kārtējās nedēļas pienākumu smagums jau uzgūlies pleciem. Bet iekšā vēl miers. Radio Skonto laiž dziesmas no pagājušās piecdesmitgades.

Domas vērpj savu pavedienu. Kaut kas no Čaka dzejas. Kaut kas no gametoģenēzes. Kaut kas no tā sāpīgi saldā, ar kuru sirds mēdz piepildīties.

Es esmu nogurusi no skriešanas un nav neviena, kurš būtu ar mieru nākt pastaigāties. Nesteigties uz mirkli. Izbaudīt vakaru. Apstāties un palikt.

Un tad mani ķer apjausma. Vairākus gadus vai vismaz pusotru par vēlu. Un garām palaistās iespējas kā smiltis redzu izbirstam man caur pirkstiem.
Tā stulbi liekas, ka ir bijis laiks visas pasaules muļķības sastrādāt, bet apkārt skatienu aplaist, pelavas no graudiem atšķirt nav.

Lai tā būtu šī deja pēdējā,
Es aizveru acis, mēs krītam lejā
No debesīm un debesīm,
Šo dievu zeme iztiks bez mums.

Atkārtot! Atkārtot! Atkārtot!

Vēl grīda ir karsta no nesenajiem cilvēku soļiem.
Viens pats uz tās kvēlo vientuļš cigaretes benārs. Šeit smēķēt bij' aizliegts.
Un tukšas plastmasas alus glāzes ripinās savā nodabā no vienas puses uz otru. Šeit dzert bija atļauts.
Ir tukšums, bet arēna vēl dzīva.
Klusums it kā vēl glabā sevī nesenos kliedzienus.
Gaisma skumji klīst pāri stūriem, kuri tikko vel tumsā mirka.

Vien mehāniķis, kurš šo skatu redz jau tūkstošo reizi, skrūvē no griestiem zārku. Un murmina pie sevis vārdus, no kuriem saprast ir iespējams tikai noskumušu
"sad but true"

Aizved mani uz Munameģi!

Aizved un es apsolu, ka ceļš augšup būs īss.
Es apsolu, ka lejup mēs skriesim kā bērni. Tik ātri, cik mūsu kājas spēs. Tik ātri, ka viena kustība liekā var iemest mūs pērno lapu kaudzē, kur bez elpas mēs varēsim sēdēt un smieties savā bezprātā.

Tu taču atceries, kā tas ir, smieties par neko, tikai tāpēc, ka nāk smiekli? Tu taču atceries to sajūtu, kad liekas, ka iekšas sasprāgs miljons gabaliņos, ja tūliņ pat nesāksi smieties? Un tad tos smieklus, kuri atņem elpu, liek durties sānos tām neredzamajām adatām, kuri atvieglo, spārno. Tie kuri rodas, kad nekas vairs nav palicis Tevī un paliek vairs tikai prieks. Tas prieks, kas dzimst pats no sevis, tas prieks, kas tavs ienaidnieks.
Un vēl es apsolu palikt ar tevi tajā lapu kaudzē un sagaidīt augustu, kad mēs skaitīsim krītošas zvaigznes, vēlēsimies un ticēsim.

Vēlāk par mums sacerēs leģendas. Mēs būsim tie divi, kas ticēja, kas augu vasaru sēdēja lapās un smējās.
Un vēl pēc simtiem gadu uz šo vietu dosies cilvēki, jo senas teikas stāstīs, ka augusta naktīs, zvaigznēm krītot, šai vietā var dzirdēt smieklus, un, kas šos smieklus sadzirdējis, tas mūžam laimīgs būšot.

Aizved mani lūdzu uz Munameģi, es apsolos, ka ceļš augšup būs īss!

Heroīna marka

Love is always patient and kind. Love is never jealous, love is not boastful or conceited, it is never rude and never seeks its own advantage, it does not take offence or store up grievances. Love does not rejoice at wrongdoing, but finds its joy in the truth. It is always ready to make allowances, to trust, to hope and to endure whatever comes.


Vai tu vēl tici?
Man liekas, ka es nē.

!aglaneivssiV

Atkorķē nakti. Ielej to manā tukšajā glāzē un parunā nedaudz ar mani.
Un tad aizej. Tu neesi piesiets. Vienreizlietojams. Tevi nemazgā, bet izmet. Tevi nežēlo.
- Tu esi "vissvienalga".-

Tava loma sarunā ir bezjēdzīga. Jo nevienu jau tā līdz galam neinteresē tavs plastmasas viedoklis. Viņi klausās, lai pārtrauktu. Lai uz brīdi dominētu. Lai uz brīdi satriektu tevi ar savu inteliģenci un dziļo izpratni. Lai sajustos labi paši par sevi.
Vissvienalga.

Tu tomēr paliec. Mierīgi noklausies šajā verbālajā pašapmierināšanās aktā. Tu esi "viessvienalga" čempions. Un zini to.

Bet tavā galvā jau sen noris cita saruna. Tā kurā atbildes rodi pats sevī. Tā kurā nav sarežģījumu, pārpratumu un vissvienalžu.

Tāds mūsdienu pasaules fenomens. Vienreizlietojamie izmet mūs, nevis otrādi. Baltās plastmasas izmocītais trauks dodas atkritumos un ir laimīgs. Tas zina, ka ir apmuļķojis kārtējo pasaules vissvienaldzi.
Tas zin savu cenu. Tā ir uz paciņas.

Es gribētu sarunu. Īstu. Bez vissvienaldzīgajiem. Bez vienreizlietojamajiem. Tādu pēc kuras vēl ilgi tāda skaista daudzpunkte, gaisā karājoties, paliek
...

With every heartbeat.

Jau kādreiz izstieptu, bet kādu laiku netrenētu špagatu var izstiept atkal pāris stundās.
Skrējējs var savus iepriekšējos rezultātus pēc slimības atgūt pāris dienās.
Smadzenes jau reiz ielāgotu informāciju spēj restaurēt pāris sekundēs.

Mēs esam radīti, lai atcerētos. Katrs nervs, šūna un muskulis spēj restaurēt jau kādreiz uzzināto.
Un sirds ir pats lielākais muskulis.

Tā atceras. Viens impulss un viss, tā atgriež realitātē visu.

I wanna be a rockstar.

Lāstekas jau ir pārvarējušas mana loga atzīmi un laižas vel lejup pie kaimiņiem. Varētu lāstekas un Vankūveri aizsūtīt. Vai vismaz televīzijā ielikt, bet ko var zināt, ko tad viņas darīs. Sadomāsies visu ko, nomainīs krāsu, sāks augt uz sāniem, izdomās, ka var saukties par Māketsāl nevis Lāstekām. Un ko tad?

I'm gonna trade this life for fortune and fame
I even cut my hair and changed my name.

Ar lāstekām tapat kā ar bitēm, nekad neko nevar zināt. Tās ņems un vienu dienu tev uzkritīs uz galvas. Nē, ne jau tāpēc, lai sāpinātu, bet tikai, lai parādītu, ka to spēj. Nu, kā sacīt jāsaka, tāpat vien.

Bet lai jau viņas aug, lai krīt, lai dižojas ar, ko spēj. Ja dzīve ir vienā ziemā mērāma, tad jau drīkst, tad lai priecājas.

Man nav žēl. Jeb kā daži saka - What ever works for you.

Bullshit

Kā būtu varējis būt.

Nervu zāģis šis vārdu savienojums. Kā izsmējīgs tosts par visām tām reizēm, kad kaut kas notika ne tajā vietā, ne tajā laikā, ne tajā dzīves situācijā. Kā klaja ņirgāšanās par to, kas izdarīts vai palaists garām.

Un kaut kur tā robeža, pēc kuras nākas atzīt, ja ne pasaulei, tad vismaz sev, ka ir pieļautas kļūdas, ka paša radīti ir iemesli, kāpēc viss ir kā ir, ka bailes mēdz paralizēt mūsu rīcību un ka pašu gļēvums pie visa vien ir vainīgs.

Bet vēl ar vien, ar vien es meklēju, meklēju to veidu, kurā atrisināt sevi, un mani dara labāku tas, ka es ticu, ka patiesība un taisnība ir. Dzīve dos to, ko ņēmusi, un ņems, ko devusi. Nav variantu, nekas nav pastāvīgs, nekas nav nemainīgs.

Un ja jau tā, tad var būt ir vērts... Ja nu rīt mana pasaule jau ir cita.

Ta nebija vienmēr.

Viņi uzaugs pasaulē, kas pilna ar maskām, kur ausu aizbāžņus jau dzemdīb-namā dod. Vieta, kur dzirdēt nozīmē sāpēt, kur ekrāns kā aizsegs kliedzošai pasaulei ir. Kliedzošai, jautājumu, un neatbilžu pilnai, pasaulei, kas kā bumba ar niķīgu taimeri tikšķ. Bumba, kas šajā pusē sprāgs, kā apvainojums, aizvainojums, ievainojums, šeit tikšķ bumba, kas saplosīs iekšas, triecot šķembas un metālu, no karstuma baltu, uz iekšu, uz priekšu un sirdi. Mazi, bailīgi psiholoģiski invalīdi, kam lemts staigāt pa zemes virsu.

Un abas karavīru puses ir tik drošas, ka tām cauri nevar redzēt un ka ilūzija par dzīvi ir izstrādāta līdz pilnībai, bet ir tā, it kā divas skatuves būtu noliktas viena otrai pretī, un prožektoru gaismas apdullināti ne uz vienas, nedz otras puses tie neredz, ka arī skatītājs tikai izliekas par skatītāju un ka viņu izrāde nav vienīgā, kas šajā teātrī šo pašu reiz ir.

Bija Bībelē rakstīts: „Ja tavā kreisā acs rāda nepareizi, tad izrauj to, jo labāk būt aklam ar vienu aci, nekā neredzēt pareizi ar abām”.

Izrauj un saskati, ka stāvi kails skatuves vidū. Ka apkārt tev vēl ir pusducis kailo. Ka visi tik droši kādu pasauli tēlo. Solis pa labi, viens apslēpts smaids, viena norīta skumja, brokastu vietā izlauzies vaids.

Izrauj un saskati, cik daudz vispār ir saredzēt ļauts. Ja nebūs par vēlu, tad varbūt vēl spēsi aiz garām slīdošas piedurknes kādu atpakaļ raut. Ja nebūs par vēlu tad varbūt spēsi, kādu masku atklāt, laimi nenokaut.

Un sāc ticēt tam ledum, kurā sirds kaut kur pukst. Iesāc cerēt un iekšēji kust. Vēl varbūt nav par vēlu, vel cerība ir, ka vējā tev pretim slīdēs, kāda piedurkne mīļotā gara. Kā biļete, kas aizvedīs uz skatuvi pasaules otrajā malā, un robežu starp sevi un tevi, kā vīza, kam tev atklāt būs ļauts, kas otrā pusē, kas skatītājos no tevīm noslēpies ir.

Un šai brīdī es gribēšu zināt, vai no skata, kas pamests atpakaļ būs, tevi nepārmāks vēlme ar abām acīm aklam būt, nevis redzēt vēl reizi tos kailos otrā pusē, nevis zināt vēl reizi, ka pats no turienes nāc, nevis sajust vēl reizi, ka viens tu šeit stāvi un noplēstas piedurknes ap tevi auklē vējš.