Pelēkā pasaka.
Te nu tā ir.Manas ikdienas kārtējajā viegli pelēcīgajā un drūmajā rītā, kas sevi slēpj mūžīgā dūmakā un liedz saskatīt krāsas.
Šim un tiem pārējiem simt tūstoš rītiem ir pelēka migla un gaiss, kas savu mitrumu ietriec tev sejā. Tiem ir smaržas, kas izlaužas no uz mirkli atvērtām beķereju durvīm,bet tūliņ pat izzūd garāmejošo izpūsto cigarešu dūmu pelēkajā smārdā. Katru rītu šeit viss ir viens, tā pati garlaikotā gājēja seja, tā pati izkusušā sniega dubļu šalts, ko trolejbus garāmbraucot mēģina iešļākt man sejā.
Rīga ir viena milzīga Purvciema bloku māju parāde, un mitrais asfalts velk savas paralēles tai cauri. Vien luksafori sevi mirdzina šajā klusinātajā brīdī, kuram cauri ar vien rībina tramvaju armija.
Sarkans - dzeltens - zaļš.Zaļš - zaļš - zaļš,dzeltens,sarkans.
Mani rīti ir vienīgā iespēja saprast, ka dzīvē nav nekā balta vai melna, ka dzīvē viss ir pelēks.
Mani rīti ir vienīgā iespēja saprast, ka pelēkais ir krāsa ar visvairāk noskaņām un toņiem, ka pelēkais nekad neatkārtojas, ka pelēkais skaists.
Mani rīti ir vienīgā iespēja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru