Don't abuse me

Uz jumta mans pasta balodis gaida. Tā spalva uztraukumā druscītiņ vēl dreb. Tas nezin, kurp jādodas, kurp ceļi tā vedīs, jo uz aploksnes tukšums - nav adresāts zināms.
Un viņš sēž uz jumta un vēro, kā naktī pilsēta kustas. Kā tukšojas ielas, izdziest gaismas, kā pamostas vieni, lai aizmigtu otri. Domas viena pēc otras te raisās, jo nav jau skaidrs, kā tas ir, ka vēstule ir, bet saņēmējs nav. Un vai vis

Vēju ķerot

Tā lēnām, bezvējā, ne īsti uz leju, bet drīzāk uz sāniem un brīžiem pat augšu krīt, ja tā šo darbību var saukt, sniegs. Jau daudz krīt. Pāri krīt. Visur krīt. Līdz paliek tikai balts.
Dabas interpretācijas par Ziedoņa baltajām pasakām.

Bet tu labāk tagad guli, ļauj skanēt sev ausīs visiem Circenīšu Ziemassvētkiem, Žūžainiem lāčubērniem un Velcīgām Pelītēm Pagalvī. Čuči. Rīt būs liela diena.

Silta buča uz pieres, istabā nodzēsta gaisma un tā klusā skaņa, kad tiek aiztaisītas istabas durvis.

Un sapnī es redzu, kā turpina snigt. Snieg uz manis, pār mani, ap mani. Snieg ilgi, līdz arī man sāk parādīties cerība kādreiz būt atkal baltai. Kā sniegs. Kā sirdsapziņa bērna. Kā plombīra saldējums bērnībā.