Garumzimju vel ar vien nav :)
Tas acis. Tas acis, kuras mitrums ir jausams.
Tas acis, kuru speks ir sovakar lauzams.
Mans milas trijsturis pasai ar sevi un sevi. Negaiditi burti velk savas linijas uz papira, dazkart aizkavejoties par ilgu un laujot melnas tintes asarai noritet pa papira baalo vaigu.
Ko jut lapa, kad ta tiek aprakstita?Cik valodas ta runa?Vai varbut man lapai visu angliski atstastit?
Mans dialogs pasai ar sevi turpinas:
Lupas sakniebtas, aizzmiegti plaksti,
Acu prieksa vien atminu raksti...
Domu vejs pa smadzenu nekurieni skrien. Mana tuksnesi vetra. Bet es zinu savu veju, tas skrien, lai atdurtos. Celmalas koka. Vakardiena. Pats sava aste.
Bet es zinu savu veju, tas skrien, lai apstatos. Tur, kur neviens vel nav bijis. Kur pasam tik. Tur, kur aizved ta pukstosa sirds.
Mans vejs skrien sovakar ar divkarsu jaudu. Ta noberztas kajas vecejas krosenes smagneji pulse, ta skrejienam ir pazudis ritms, bet vins skrien pa smadzenu tuksnesi, pa klusumu, kura par skalu atbalsojas ta elpa. Cik talu lidz beigam?
Atrums tiek uznemts pedejo reizi. Apdullinoss troksnis visu aptver bridi, kad vejs izskist pret mana pakausa ieksejo sienu.
Aiz vina paliek vien klusums un tintes asara, kas slid pa papira vaigu uz dienvidu pusi...
pirmdiena, 2009. gada 17. augusts
www.esnebaidos.lv
Garumzimes tiks izlabotas. Te Malta tadu vienkarsi NAV :)
Gaiditais saules stars pa logu ta ari neiespideja. Es gaidiju ilgi. Si nakts bija garaka par citam. Minutes nesteidzigi slideja un, laiku pa laikam, pat atstajas, lai pasminetu par manu naidu uz tam.
Mazi sesdesmit sekunzu intervali tureja mani sava vara.
Es velreiz paveros loga, cerot un gaidot savu mazo brinumu - gaismu. Bet ta laikam ir aiznemta sovakar.
No loga preti man savu elpu dves tumsa. Ar neprata acim, sajauktiem matiem un balsi,kas apdullina. Si nakts nav svaiga, ta nedod gaidito atputu un nelauj aiziet no sevis. Si nakts tevi iespiez sava vara un liek katru sirdspukstu izjust vel tris reizes specigak.
Es smoku un slikstu.
Jau atkal mans pulkstenis ir apstajies uz 30 sekunzu atzimes.
Ir kluss.
Kusteties saja bridi ir mirt.
Sastingusi es veroju, kaa tumsa vel savu kermeni mana istaba. Nats tarps posmu pa posmam rapjas tuvak man. Vel nekad gaisma nav bijusi tik mila un gaidita, bet ta nenak, ta iedur man dunci mugura par visam tam reizem, kad esmu niknuma uz to kliegusi,lai ta atstaj mani naktij.
Gaiditais saules stars pa logu ta ari neiespideja. Es gaidiju ilgi. Si nakts bija garaka par citam. Minutes nesteidzigi slideja un, laiku pa laikam, pat atstajas, lai pasminetu par manu naidu uz tam.
Mazi sesdesmit sekunzu intervali tureja mani sava vara.
Es velreiz paveros loga, cerot un gaidot savu mazo brinumu - gaismu. Bet ta laikam ir aiznemta sovakar.
No loga preti man savu elpu dves tumsa. Ar neprata acim, sajauktiem matiem un balsi,kas apdullina. Si nakts nav svaiga, ta nedod gaidito atputu un nelauj aiziet no sevis. Si nakts tevi iespiez sava vara un liek katru sirdspukstu izjust vel tris reizes specigak.
Es smoku un slikstu.
Jau atkal mans pulkstenis ir apstajies uz 30 sekunzu atzimes.
Ir kluss.
Kusteties saja bridi ir mirt.
Sastingusi es veroju, kaa tumsa vel savu kermeni mana istaba. Nats tarps posmu pa posmam rapjas tuvak man. Vel nekad gaisma nav bijusi tik mila un gaidita, bet ta nenak, ta iedur man dunci mugura par visam tam reizem, kad esmu niknuma uz to kliegusi,lai ta atstaj mani naktij.
sestdiena, 2009. gada 8. augusts
Tirgus - īpaši noteikta vieta, kur cilvēki viens otru krāpj un apzog.
Centrāltirgū pie drūmajām tantiņām stūros var nopirkt jebko. Ne pārāk legālu grādīgo prieku, ne pārāk īstu Dolči un Gabanu, parastus dāreņus, sieviešu veļu, kāmīti.
Bet saki man lūdzu, ko var iegādāties tavā tirgū?
Kur atrodas tas stūris, kur, ne pārāk legāli, tu pārdod gabalus no sevis? Jo es labprāt uz atlaidēm iegādātos tavu zelta zobu, kas laikam ir visvērtīgākais, kas vien tevī var būt.
Garāmgājējs mani attur no zelta zoba iegādes un piebilst:"Zelts ir bezvērtīgs, jo pret to nevar iemainīt ne veselību, ne dvēseles mieru ne mīlestību."
Un vēl es gribu zināt, kur cilvēki pērk tos viltotos smaidus pa latu piecdesmit gabalā! Arī es ļoti gribētu vienu, jo īstajam man naudas nepietiek, esmu dzirdējusi, ka tas esot naudas vienības neizsakāms. Lūdzu pārdodiet man to skaisto smaidu, kas karājas pa labi no asaru stenda. Tas nekas, ka tam defekts un ka tas neizturēs ilgi. Paldies!
Uz smaida paciņas ir rakstīts:"Pasmaidi par savām bēdām, un viņu sūruma vairs nav.
Pasmaidi par savu ienaidnieku, un viņa dzēluma vairs nav. Pasmaidi par sevi, un tavu ļaunumu vairs nav."
Es zinu, kur atrodas dzīves garšvielu stendi. Tos man parādīja tas dzērājs, kuru tik bieži jūs redzat uz ielas, bet kuram paejat steidzīgi garām. Viņš patiesībā ir diezgan jauks un ari nedzer tik daudz, kā varētu likties. Protams, ar izskatu viņam nav paveicies. Bet kādā paralēlā pasaulē vai varbūt sapnī es dzirdēju, ka izskatam nav nozīmes, jo svarīgāka ir laba sirds.
Tas dzērājs teica :"Ja galvassāpes mūs piemeklētu pirms reibuma, mēs sargātos
dzert pārāk daudz; bet bauda, lai mūs piemuļķotu, nāk pa priekšu un noslēpj mums sekas."
...Nu tā, tas laikam ir viss. Tavā tirgū vairs nav nekas palicis. Vien pie vārtiem kāds antiņš, kas kaut kam dzīvē vēl tic, pa lēto izdāļā visiem burkas ar laimi. Viņš cer, ka dots devējam divkārši atdosies, viņš cer, ka pasaules apritē viņa tirgotā laime reiz iegūs stabilu vietu un atgriezīsies pie viņa atpakaļ.
Es nopērku burciņu no šī trešā tēva dēla un dodos prom. Caur pazemes tuneļiem un stacijas laukumu es dodos atpakaļ pilsētas steigā. Plastikāta maisiņš nospiež manu roku.
Viltots smaids un burka laimes. Vai līdz nedēļas beigām ar to man būs gana?
Bet saki man lūdzu, ko var iegādāties tavā tirgū?
Kur atrodas tas stūris, kur, ne pārāk legāli, tu pārdod gabalus no sevis? Jo es labprāt uz atlaidēm iegādātos tavu zelta zobu, kas laikam ir visvērtīgākais, kas vien tevī var būt.
Garāmgājējs mani attur no zelta zoba iegādes un piebilst:"Zelts ir bezvērtīgs, jo pret to nevar iemainīt ne veselību, ne dvēseles mieru ne mīlestību."
Un vēl es gribu zināt, kur cilvēki pērk tos viltotos smaidus pa latu piecdesmit gabalā! Arī es ļoti gribētu vienu, jo īstajam man naudas nepietiek, esmu dzirdējusi, ka tas esot naudas vienības neizsakāms. Lūdzu pārdodiet man to skaisto smaidu, kas karājas pa labi no asaru stenda. Tas nekas, ka tam defekts un ka tas neizturēs ilgi. Paldies!
Uz smaida paciņas ir rakstīts:"Pasmaidi par savām bēdām, un viņu sūruma vairs nav.
Pasmaidi par savu ienaidnieku, un viņa dzēluma vairs nav. Pasmaidi par sevi, un tavu ļaunumu vairs nav."
Es zinu, kur atrodas dzīves garšvielu stendi. Tos man parādīja tas dzērājs, kuru tik bieži jūs redzat uz ielas, bet kuram paejat steidzīgi garām. Viņš patiesībā ir diezgan jauks un ari nedzer tik daudz, kā varētu likties. Protams, ar izskatu viņam nav paveicies. Bet kādā paralēlā pasaulē vai varbūt sapnī es dzirdēju, ka izskatam nav nozīmes, jo svarīgāka ir laba sirds.
Tas dzērājs teica :"Ja galvassāpes mūs piemeklētu pirms reibuma, mēs sargātos
dzert pārāk daudz; bet bauda, lai mūs piemuļķotu, nāk pa priekšu un noslēpj mums sekas."
...Nu tā, tas laikam ir viss. Tavā tirgū vairs nav nekas palicis. Vien pie vārtiem kāds antiņš, kas kaut kam dzīvē vēl tic, pa lēto izdāļā visiem burkas ar laimi. Viņš cer, ka dots devējam divkārši atdosies, viņš cer, ka pasaules apritē viņa tirgotā laime reiz iegūs stabilu vietu un atgriezīsies pie viņa atpakaļ.
Es nopērku burciņu no šī trešā tēva dēla un dodos prom. Caur pazemes tuneļiem un stacijas laukumu es dodos atpakaļ pilsētas steigā. Plastikāta maisiņš nospiež manu roku.
Viltots smaids un burka laimes. Vai līdz nedēļas beigām ar to man būs gana?
svētdiena, 2009. gada 2. augusts
Another one bites the dust
Vakardienas vairs nav, rītdienas vēl nav, viss, kas mums pieder, ir šodiena.
Muskuļi atslāba. Lūpas tumsā pašas zināja ceļu uz dvēseļu satikšanās pieturu - skūpstu. Katra kustība bija kā pieslīpēšanās, pieradināšanās un atdošanās. Rīts bija zaudējis nozīmi. Tas pirmo reizi mūžā drīkstēja nākt, neko neizbojājot, tikai papildinot. Saules gaisma šajā naktī neko nevarēja mainīt.
Mums šonakt bija tikai klusums. Varbūt kāds putns un varbūt kāda sirds, bet es neuzticos savai atmiņai, jo vēl ar vien es baidos, ka tas viss bij' tikai sapnis. Tāda sireāla krāsa ir šim brīdim. Nenosakāms tonis. Astotā strīpa varavīksnē. Krāsu spektrā neiekļautais tonis.
Ko nozīmē dzīvot tagadnei?
Vai tiešām katra muļķīgā iespēja, ko piespēlē dzīve ir jāliek lietā?
Vai tiešām drīkst spēlēt uz visu banku, jo rītdiena var nepienākt?
Vai ļauties tagadnei nozīmē dzīvot vairāk ar sirdi kā prātu?
Muskuļi atslāba. Lūpas tumsā pašas zināja ceļu uz dvēseļu satikšanās pieturu - skūpstu. Katra kustība bija kā pieslīpēšanās, pieradināšanās un atdošanās. Rīts bija zaudējis nozīmi. Tas pirmo reizi mūžā drīkstēja nākt, neko neizbojājot, tikai papildinot. Saules gaisma šajā naktī neko nevarēja mainīt.
Mums šonakt bija tikai klusums. Varbūt kāds putns un varbūt kāda sirds, bet es neuzticos savai atmiņai, jo vēl ar vien es baidos, ka tas viss bij' tikai sapnis. Tāda sireāla krāsa ir šim brīdim. Nenosakāms tonis. Astotā strīpa varavīksnē. Krāsu spektrā neiekļautais tonis.
Ko nozīmē dzīvot tagadnei?
Vai tiešām katra muļķīgā iespēja, ko piespēlē dzīve ir jāliek lietā?
Vai tiešām drīkst spēlēt uz visu banku, jo rītdiena var nepienākt?
Vai ļauties tagadnei nozīmē dzīvot vairāk ar sirdi kā prātu?
Abonēt:
Ziņas (Atom)