Vislielākās sāpes mēs nodarām tad, kad tas nav mūsu mērķis.
Bļe.Šonakt es esmu iekļuvusi ārkārtējā pašnožēlas akacī. Un tas viss tikai tāpēc, ka es vakar redzēju sapni. Teorētiski pa visam vienkāršu un dumju, bet noslēgumā es redzēju visus tos cilvēkus, kas man ir svarīgi, mirstam.
Vienu pēc otra, neapturami. Un viss, ko es varēju darīt, bija - stāvēt un klusēt.
Bļāviens...
"Ja būtu palikušas 5 minūtes līdz pasaules galam, tad visi šobrīd mēģinātu sazvanīt kādu, lai pateiktu tam, ka to mīl vai ari lūgtu piedošanu."
Un šobrīd es tā arī jūtos. it kā līdz manam pasaules galam būtu 5 minūtes, bet mans telefons būtu atslēdzies.
Ja man būtu telefons, tad es šobrīd nožēlotu, es atvainotos, atzītos. Visticamāk es raudātu, jo vispār ari man taču ir emocijas, jūtas. Es izkauktu savas iekšas.
Nožēlojami. Arī es mēdzu izlikties un iet pāri visam, tā teikt "man pohuj-es tankā". Bet cik man patiesībā ir vienalga? Kur ir robeža, kur beidzas tēlotais?
Arī es baidos. Un ar katru reizi ir grūtāk "atvērt sevi tā it, kā nekad nebūtu sāpēts".
Bet par spīti šīm bailēm es mēdzu dāļāt gabaliņus no savas sirds pat pārāk daudziem.
Ahujela dumji, vai ne?!
Ja piepildītos kaut 5 domas no 100...
Es zinu, ko es vēlētos. Tas nebūtu nekas egoistisks, uz iekšu vērsts un debīls. Tas būtu no sirds. Bļe, HUJ TEV SIRDS!
Man nav ne jausmas kāpēc tā, bet es šobrīd raudu. Pēc ilgiem laikiem. Vienkārši ir.
Pareizs laiks 00.48.
ceturtdiena, 2009. gada 30. jūlijs
svētdiena, 2009. gada 26. jūlijs
Parazīts
Dzīvei ir dīvains humors. Un, ja pastāv liktenis, tad es labprāt gribētu zināt, vai tas domā ar galvu.
Iespēja, ka tu rīt nomirsi ir 50:50, jo vai nu tu nomirsi vai izdzīvosi, un citu variantu nav.Varbūt jau rīt tu būsi iesprostots mūžīgās nekustības zārkā. Un trīs saujas zemes uz tevis norībinās visi tavi mīļie. Zemes dunoņa lēni noslāps un tevi apņems mūžīgais klusums, kas pārtrūks brīdī, kad tavu, trūdēt sākušo koka zārku, sāks iznīcināt tārpu un kukaiņu armija.
Tava versija par elli.
Pretīgi, vēsi, slīdoši radījumi pārklāj tavu miesu. Remdējot savu izsalkumu tevī. Piepildot savas iekšas ar tevi. Jau drīz tie būs tevī. Tavās zarnās, acīs, aknās. Tavā sirdī un galvā parazitēs šie iznīcinātāji ar glumajiem ķermeņiem. Viņi pārosies uz tevis un dēs savas olas, ar nākamajiem iznīcinātāj terminātoriem, tieši tavā kuņģī.
Tu būsi organiska, bet mirusi viela, kas satāvēs no kustēties beigušām molekulām. Un tas būs laimīgākais brīdis tavā mūžā, jo arī parazīts reiz nomirs un turpinās barības ķēdi ar savu ķermeni un daļu no tavējā. Tu kļūsi par daļu no mūžības. Iespejams, ka brīdī, kad tavs draugs ēdīs maizi, viņš iedomāsies par tevi. Viņš nezinās kāpēc, bet tu zināsi.
Jo viņs būs apēdis daļu no tevis. Tavu parazitējošo, jau mirušo, pa daļām sadalīto daļu. Un tad tavs atoms atmodīsies, tu barosies no sava mīļotā, tu to iznīcināsi, līdz vienu dienu arī viņš būs zārkā. Un tu metīsies savā izsalkumā viņam virsū. Uz īsu brīdi ieskatoties viņa acīs, aizdomājoties par tām un tad iegredējoties tajās, ļaujot iztecēt no tām visam šķidrumam. Tu ar baudu pārgrauzīsi tā brīnišķīgo sirds muskuli. Tās sirds muskuli, kas tevi mīlēja.
Kreisajā sirds kambarī uz sienas tu iespējams atradīsi ieskrāpētu tavu vārdu. Un tu ar baudu to iznīcināsi. Jo tāda būs tava daba. Tava personīgā elle, kurā tu esi daļa no nekontrolējamas instinktīvu kukaiņu armijas.
Padomā par to, ko tikko lasīji un labāk nemirsti rīt
Iespēja, ka tu rīt nomirsi ir 50:50, jo vai nu tu nomirsi vai izdzīvosi, un citu variantu nav.Varbūt jau rīt tu būsi iesprostots mūžīgās nekustības zārkā. Un trīs saujas zemes uz tevis norībinās visi tavi mīļie. Zemes dunoņa lēni noslāps un tevi apņems mūžīgais klusums, kas pārtrūks brīdī, kad tavu, trūdēt sākušo koka zārku, sāks iznīcināt tārpu un kukaiņu armija.
Tava versija par elli.
Pretīgi, vēsi, slīdoši radījumi pārklāj tavu miesu. Remdējot savu izsalkumu tevī. Piepildot savas iekšas ar tevi. Jau drīz tie būs tevī. Tavās zarnās, acīs, aknās. Tavā sirdī un galvā parazitēs šie iznīcinātāji ar glumajiem ķermeņiem. Viņi pārosies uz tevis un dēs savas olas, ar nākamajiem iznīcinātāj terminātoriem, tieši tavā kuņģī.
Tu būsi organiska, bet mirusi viela, kas satāvēs no kustēties beigušām molekulām. Un tas būs laimīgākais brīdis tavā mūžā, jo arī parazīts reiz nomirs un turpinās barības ķēdi ar savu ķermeni un daļu no tavējā. Tu kļūsi par daļu no mūžības. Iespejams, ka brīdī, kad tavs draugs ēdīs maizi, viņš iedomāsies par tevi. Viņš nezinās kāpēc, bet tu zināsi.
Jo viņs būs apēdis daļu no tevis. Tavu parazitējošo, jau mirušo, pa daļām sadalīto daļu. Un tad tavs atoms atmodīsies, tu barosies no sava mīļotā, tu to iznīcināsi, līdz vienu dienu arī viņš būs zārkā. Un tu metīsies savā izsalkumā viņam virsū. Uz īsu brīdi ieskatoties viņa acīs, aizdomājoties par tām un tad iegredējoties tajās, ļaujot iztecēt no tām visam šķidrumam. Tu ar baudu pārgrauzīsi tā brīnišķīgo sirds muskuli. Tās sirds muskuli, kas tevi mīlēja.
Kreisajā sirds kambarī uz sienas tu iespējams atradīsi ieskrāpētu tavu vārdu. Un tu ar baudu to iznīcināsi. Jo tāda būs tava daba. Tava personīgā elle, kurā tu esi daļa no nekontrolējamas instinktīvu kukaiņu armijas.
Padomā par to, ko tikko lasīji un labāk nemirsti rīt
Kailums
Pirmais ritma vilnis .
Līdzatkarība. Bez šīs vietas mēs šovakar nebūtu nekas un šī vieta bez mums šovakar nebūtu nekas.Vai varbūr tomēr?
Ir karsts tāpēc es dzeru alu ar ledu, bārmenis par to smīn.
Ir karsts tāpēc es dzeru Salito ar ledu, bārmenim tas ir vienaldzīgi.
Ir karsts tāpēc es dzeru vodku ar ledu, bārmeņa vairs nav, viņš ir aizpeldējis prom.
Otrais ritma vilnis pāriet man pāri.
Pūlis. Man nav ne jausmas, kur beidzas mans ķermenis un sākas cits. Vai sviedri uz manis ir mani, vai tomēr pieder kādam citam. Aizmigloti skatieni, kas klīst pāri zālei, kas meklē, kas neapstājas. Smaidi, kas teorētiski nav veltīti nevienam, bet tomēr vienmēr atrod mērķi. Cik liela ir indivīda loma pūlī? Cik liela ir tava loma dzīvē?
Trešais vilnis.
Cigarešu armija ielenc mani un es tās iznīcinu ar šķiltavu palīdzību. Rokas viegli trīc. Kurpes spiež. Man nav ko elpot. Mana zvaigzne riet un sadeg. Es novelku kurpes un dodos prom. Prom no gaismām, ritma, stariem, mūzikas, basiem, sviedriem, karstuma, svešajiem ķermeņiem,skatieniem.
Sarkanais paklājs ir saritināts.
Ceturtā viļņa vairs nav, bet ir klusums.
Kailums, ūdens karsti dedzinošās strūklas. Jaunās kurpes ir noberzušas kājas. Pulkstenis ir 4.27.
Es aizmiegu tā arī nepaspējusi noslaucīties.
Sapnī mani satriec mans emocionālais orgasms.
Līdzatkarība. Bez šīs vietas mēs šovakar nebūtu nekas un šī vieta bez mums šovakar nebūtu nekas.Vai varbūr tomēr?
Ir karsts tāpēc es dzeru alu ar ledu, bārmenis par to smīn.
Ir karsts tāpēc es dzeru Salito ar ledu, bārmenim tas ir vienaldzīgi.
Ir karsts tāpēc es dzeru vodku ar ledu, bārmeņa vairs nav, viņš ir aizpeldējis prom.
Otrais ritma vilnis pāriet man pāri.
Pūlis. Man nav ne jausmas, kur beidzas mans ķermenis un sākas cits. Vai sviedri uz manis ir mani, vai tomēr pieder kādam citam. Aizmigloti skatieni, kas klīst pāri zālei, kas meklē, kas neapstājas. Smaidi, kas teorētiski nav veltīti nevienam, bet tomēr vienmēr atrod mērķi. Cik liela ir indivīda loma pūlī? Cik liela ir tava loma dzīvē?
Trešais vilnis.
Cigarešu armija ielenc mani un es tās iznīcinu ar šķiltavu palīdzību. Rokas viegli trīc. Kurpes spiež. Man nav ko elpot. Mana zvaigzne riet un sadeg. Es novelku kurpes un dodos prom. Prom no gaismām, ritma, stariem, mūzikas, basiem, sviedriem, karstuma, svešajiem ķermeņiem,skatieniem.
Sarkanais paklājs ir saritināts.
Ceturtā viļņa vairs nav, bet ir klusums.
Kailums, ūdens karsti dedzinošās strūklas. Jaunās kurpes ir noberzušas kājas. Pulkstenis ir 4.27.
Es aizmiegu tā arī nepaspējusi noslaucīties.
Sapnī mani satriec mans emocionālais orgasms.
piektdiena, 2009. gada 3. jūlijs
Šūpoļu perversijas
Šis bija kārtējais vakars. Pastaiga ar suni. Tā pati mūzika, kas vakar. Tas pats maršruts, kas vienmēr. Pat domas, kā iespītējušās, gāja to pašu ceļu, ko iepriekš.
Pēc 40 minūšu riņķošanas pa kvartālu, tas sāk apnikt, tāpēc iestutēju sevi šūpolēs, kur mani kā vienmēr pētīs vakara garāmgājēji.
Es esmu ikvakara apskates objekts. Viņi mani jau pazīst un es pazīstu viņus. Es zinu, kuram no viņiem ir suns, cik liela ir to ģimene, pat to, kurā stāvā tie dzīvo.
Šovakar man garām iet melnmatainā meitene, kuru pirms nedēļas pameta puisis. Viņi katru vakaru bija gājuši garām man šūpolēs, katru vakaru skūpstījušies uz dzeltenā soliņa. Līdz vienu nakti es ieraudzīju šo meiteni vienu. Viņa sēdēja manās šūpolēs un raudāja. Tovakar es ļāvu viņai izmantot šūpoles un netraucēju to ar savu sabiedrību.
Arī puisis, kopš tā laika, ir pazudis.
Ir dienas kad es pati sevi nicinu. Es sevi neciešu par lūrēšanu šo cilvēku dzīvēs.Es jūtos kā slēpta lūriķe, kas katru vakaru, bez ielūguma raugās cilvēku privātajās dzīvēs.
Bet es turpinu, lūkojos garāmgājēju sejās, apskatu mašīnas ar kurām tie brauc, cilvēkus ar kuriem tiekas.
Blondīne no otrā stāva dzīvokļa pēdējā laikā ir priecīgāka, ja agrāk viņa lielākoties smēķēja klusumā un ieurbusies datorā, slēpdamās dzīvokļa sienās. Tad tagad es viņu redzu uz balkona, ar cigareti rokās un blakus radio aparātu, kas vienmēr ir slikti noregulēts uz Radio Skonto frekvenci.
Viņa ir iemīlējusies. Viņas vīrietis ir izskatīgs. Viņam ir Spaniels, kuru sauc Gregs vai Grejs, viņš brauc ar BMW X5 un, manuprāt, ir sācis ievākties pie blondīnes, jo pēdējā laikā mašīna naktīs paliek pie mājas nevis dodas prom.
Viņi tiekas 4 mēnešus.
Dažreiz es vēlētos, kaut man būtu cita nodarbe, jo cilvēku acis pārāk uzkrītoši urbjas manī.
Es jūtu neizteikto jautājumu "Ko tu šeit katru vakaru dari?". Es jūtu kritiku. Es jūtu nepatiku.
No šiem skatieniem es iemācījos, ka cilvēkiem nepatīk ikdienā sastapties ar nodarbēm, kuru jēgu tie nesaprot.
14 gadus vecais puisis Žeņa ir pārvācies. Viņš bija vienīgais, kurš jebkad man pienāca klāt. Viņam bija māsa, apmēram gadu veca. Savu mammu viņš uzrunā vārdā, bet tēvu uzrunā par tēti. Tāpēc es domāju, ka vecāki ir bijuši šķīrušies un viņš dzīvo kopā ar tēvu, kurš ir aprecējies pa jaunu. Jaunā sieviete cenšas iepatikties savam jaunajam "dēlam". Bet viņam tas diez ko neinteresē. Daudzas reizes esmu redzējusi, kā puisis rīko ballītes pēc kurām viss laukums ap šūpolēm ir piemētāts ar benāriem un tukšām pudelēm. Esmu redzējusi arī, kā viņš piedzēries tiek vilkts mājās.
Šis bija kārtējais vakars. Pastaiga ar suni. Tā pati mūzika, kas vakar. Tas pats maršruts, kas vienmēr. Pat domas, kā iespītējušās, gāja to pašu ceļu, ko iepriekš.
Pēc 40 minūšu riņķošanas pa kvartālu, tas sāk apnikt, tāpēc iestutēju sevi šūpolēs, kur mani kā vienmēr pētīs vakara garāmgājēji.
Es esmu ikvakara apskates objekts. Viņi mani jau pazīst un es pazīstu viņus. Es zinu, kuram no viņiem ir suns, cik liela ir to ģimene, pat to, kurā stāvā tie dzīvo.
Pēc 40 minūšu riņķošanas pa kvartālu, tas sāk apnikt, tāpēc iestutēju sevi šūpolēs, kur mani kā vienmēr pētīs vakara garāmgājēji.
Es esmu ikvakara apskates objekts. Viņi mani jau pazīst un es pazīstu viņus. Es zinu, kuram no viņiem ir suns, cik liela ir to ģimene, pat to, kurā stāvā tie dzīvo.
Šovakar man garām iet melnmatainā meitene, kuru pirms nedēļas pameta puisis. Viņi katru vakaru bija gājuši garām man šūpolēs, katru vakaru skūpstījušies uz dzeltenā soliņa. Līdz vienu nakti es ieraudzīju šo meiteni vienu. Viņa sēdēja manās šūpolēs un raudāja. Tovakar es ļāvu viņai izmantot šūpoles un netraucēju to ar savu sabiedrību.
Arī puisis, kopš tā laika, ir pazudis.
Ir dienas kad es pati sevi nicinu. Es sevi neciešu par lūrēšanu šo cilvēku dzīvēs.Es jūtos kā slēpta lūriķe, kas katru vakaru, bez ielūguma raugās cilvēku privātajās dzīvēs.
Bet es turpinu, lūkojos garāmgājēju sejās, apskatu mašīnas ar kurām tie brauc, cilvēkus ar kuriem tiekas.
Blondīne no otrā stāva dzīvokļa pēdējā laikā ir priecīgāka, ja agrāk viņa lielākoties smēķēja klusumā un ieurbusies datorā, slēpdamās dzīvokļa sienās. Tad tagad es viņu redzu uz balkona, ar cigareti rokās un blakus radio aparātu, kas vienmēr ir slikti noregulēts uz Radio Skonto frekvenci.
Viņa ir iemīlējusies. Viņas vīrietis ir izskatīgs. Viņam ir Spaniels, kuru sauc Gregs vai Grejs, viņš brauc ar BMW X5 un, manuprāt, ir sācis ievākties pie blondīnes, jo pēdējā laikā mašīna naktīs paliek pie mājas nevis dodas prom.
Viņi tiekas 4 mēnešus.
Dažreiz es vēlētos, kaut man būtu cita nodarbe, jo cilvēku acis pārāk uzkrītoši urbjas manī.
Es jūtu neizteikto jautājumu "Ko tu šeit katru vakaru dari?". Es jūtu kritiku. Es jūtu nepatiku.
No šiem skatieniem es iemācījos, ka cilvēkiem nepatīk ikdienā sastapties ar nodarbēm, kuru jēgu tie nesaprot.
14 gadus vecais puisis Žeņa ir pārvācies. Viņš bija vienīgais, kurš jebkad man pienāca klāt. Viņam bija māsa, apmēram gadu veca. Savu mammu viņš uzrunā vārdā, bet tēvu uzrunā par tēti. Tāpēc es domāju, ka vecāki ir bijuši šķīrušies un viņš dzīvo kopā ar tēvu, kurš ir aprecējies pa jaunu. Jaunā sieviete cenšas iepatikties savam jaunajam "dēlam". Bet viņam tas diez ko neinteresē. Daudzas reizes esmu redzējusi, kā puisis rīko ballītes pēc kurām viss laukums ap šūpolēm ir piemētāts ar benāriem un tukšām pudelēm. Esmu redzējusi arī, kā viņš piedzēries tiek vilkts mājās.
Šis bija kārtējais vakars. Pastaiga ar suni. Tā pati mūzika, kas vakar. Tas pats maršruts, kas vienmēr. Pat domas, kā iespītējušās, gāja to pašu ceļu, ko iepriekš.
Pēc 40 minūšu riņķošanas pa kvartālu, tas sāk apnikt, tāpēc iestutēju sevi šūpolēs, kur mani kā vienmēr pētīs vakara garāmgājēji.
Es esmu ikvakara apskates objekts. Viņi mani jau pazīst un es pazīstu viņus. Es zinu, kuram no viņiem ir suns, cik liela ir to ģimene, pat to, kurā stāvā tie dzīvo.
Abonēt:
Ziņas (Atom)