Pēc tumsas ilgas ienākt gaismā.
Maņas tumsas melnā samta notrulinātas, tagad liekas strādājam ar simtkāršu jaudu un katrs nervugals ir atklāts. Un man patīk kā katra sajūta sāp. Par ilgu es trula biju.

Un labāk ir trīsreiz sajust nekā vienreiz nesajust. Labāk, lai tu mani trīsreiz līdz baltkvēlei dedzini, kā es vienreiz neūtu nekā. Labāk lai man saldkaisli miljono reizi sāp, nekā es vienu dzīvi trula esmu.

Ar nervu galiem vaļējiem. Es sevi mocīšu.
Ja tu ļausi.

Tavs gājiens

Tevi var tikai zināt un nezināt. Pa pusei tu vienmēr ēnās noslēpie esi. Un es ar vējā drebošu sveci tevi izgaismot mēģinu. Nekad neesmot līdz galam droša vai mana svece tevi skadrāku rāda, vai tikai dziļākas ēnas tā tavā sejā cērt. Kā spoku tevi nekad noķert nav lemts. Vienmēr rokas attālumā, bet nekad noķerams. Vienmēr dzirdams, bet nekad saprotams. Vienmēr jūtams, bet nekad sajūtams. Vienmēr, kad pagriežu muguru, tu pēc kāda laika man priekšā uzrodies.

Kā bērns es gaidu, kad mājās atnāksi tu. Kā bērns es ticu tavām pārdabiskām spējām. Kā bērns es vislielākajā piedzīvojumā ar tevi gatava doties būtu. Ja vien tu atnāktu un ņemtu līdz.

Un nedomā, ka es skumstu. Nedomā, ka man ir žēl. Jo es zinu, ka tu tāds pats vien esi. Gaidi kādu, kurš tevi piedzīvojumā ņems. Gaidi, kad kaut kas beidzot elpu aizraus tev ciet. Ceri.

Sadists. Visjaukākais sadists. Vismīļākais. Bet mans mazohisms līdz robežai iet. Tikai tik tālu un ne milimetru tālāk. Un esam mēs jau tuvu. Kalns ir noguris pie Muhameda iet.

Aiz vēja ģeneratora

Redziet, viņa bija dīvaina tajā vispierastākajā veidā. Viņa bija skaista visneglītākajā veidā. Un viņa bija vientuļa ar cilvēkiem vispiepildītākajā veidā. Bet viņa to nezināja.
Tikai dažriez, tajos vakaros vēlos, kad nākamā nedēļa jau pretī veras pa atvērto logu, viņai prātā ienāca šī doma - uz kurieni es dotos?

Tālumā aizbrauc vilciens. Doties tam līdz? Varbūt. Varbūt tai tālienē, kāds piepildījums man būs.

Kārtējā svētdiena.
Jaunās atskaites beigas un vecās atskaites sākums - vai otrādi. Un tu nejūties citādāks kā juties pirms nedēļas, tikai nedaudz nogurušāks.
Viņa domāja par tālēm, kuras Vācieša vārdiem miglā bija tītas, un uz kurām aizbraukt varētu jau rīt, bet kājas bija saistītas. Šī zeme, šie jūs, šī apātija, viņu neatladīs.

Tu tālumā, es tuvumā, vai varbūt otrādi. Tu tuvumā, es tuvumā, un ir citādi.
Un tikai vienreiz dzīvots ir mums dots, un es zinu, ka ne viss ir izmantots.

Pamosties ar perspektīvu.

Man nebūtu žēl noiet nost no kartēm uz brīdi. Ne jau speciāli, bet tomēr. Redzēt tos zaļos laukumus, kas kartēs noslēpti ārpus ierastajiem pilsētas ceļiem. Jo zāle jau vienmēr ir lapas otrā pusē zaļāka. Un man nebūtu žēl vilties. Man nebūtu žēl ilgoties pēc pilsētas, pēc ierastā ceļa.

Netiesājiet par izvēlēm manām, katram dzīvē sava kļūdu kvota ir jāaizpilda, un es, tavā brīnišķā drošības burbulī dzīvojot, savējo esmu tukšu atstājusi. Es kļūdas tikai redzējusi esmu. Es kļūdas tikai noliegusi esmu. Tikai. Un man nemaz nebūtu tik žēl kaut reizi pašai tās uz savas ādas izbaudīt.

No vienas mazohistiskas atkarības otrā.
Bet neaizliedz man kļūdīties. Aizliegti augļi tikai saldāk smaržot mēdz. Neaizliedz man krist, neaizliedz man zaudēt, neaizliedz man tīrā perspektīvā uz brīdi pavārīties. Es apsolu pilsētas ielās vienmēr agriezties. Es neesmu dumja, bet drīz es arī vairs nebūšu jauna.