Mums patīk atgriezties tur, kur nekas nav mainījies, sajust, ka pasaulē ir vietas, kuras laiks nemaina, kurās viss ir, kā bijis. Un tāpēc mums sāp, kad ieraugām visu izmaiņu skartu.
Un tomēr es gribētu. Vēlreiz pa vecam, vēlreiz tā, it kā itin viss mums vienalga, vēlreiz tā, it kā rītdienas nav, tā it kā mums ir vienpadsmit.
Nāc izritināt gaiteņos tualetes papīra ruļļus. Paliec ar mani augšā līdz rītam jau piekto nakti. Izlavīsimies laukā…
Bet tev acīs jau pieaugušais. Un mani ķer apjausma par to, ko īsti nozīmē Mazā Prinča drūmais apgalvojums, ka pieaugušie neprot priecāties, ka viņi ir pārāk svarīgi.
Tu vairs neredzi ziloņus, ko aprijušas boa čūskas, tev acu priekšā vien platmale. Un zvaigznes ir problēmas, un cilvēki ir apbrīnotāji, pavalstnieki, pētnieki, un mājas skaistumu tu izsaki ar naudas summu nevis īpašības vārdu gūzmu.
Atceries, kā tu negribēji pieaugt?
Kā mēs sēdējām Pepijas virtuvē, ēdām krumelīras, kas nezinātājam izliktos par parastiem zirņiem, un skaitījām pantiņu „Mazā, mīļā krumelīra, nevēlos es izaugt līla!” Atceries, kā mēs baidījāmies „līla” vietā pateikt „liela”, jo visi zina, kas tad var notikt.
Zinu jau zinu. Tavs spēļu traktors jau sācis noputēt plauktos.
Zinu, ka Karlsons jau ilgi tevi nav apciemojis. Tu vairs naktīs nesēdi uz skursteņa malas ar pasaulē labāko draugu savos labākajos gados.
Nāc uz vienu vakaru, lai būtu kā agrāk, es apsolos atnest Kolu un čipšus, kaut arī mamma saka, ka neesot labi viņus ēst. Es atnesīšu saldējumu.
Nāc vēl reizi pie tēta darba pasēdēt sarkana Golfiņa aizmugurē ar ābolu košļeņu piebāztiem vaigiem.
Bet tu nedzirdi. Tev acīs pieaugušais.
Nav vairs tev ticība, ka jau rīt atnāks vēstule no Cūkkārpas un izglābs tevi no galdnieka skabūža, kur tu atkal esi uz veselu dienu ielikts, un savā nopietnībā baro sivēnu un griez koka vīriņus…
