Es šodien ļāvu, pēc ilgiem laikiem, pilnīgai kārtībai ienākt vidē man apkārt.
Šobrīd man apkārt nav nekā lieka vai tāda, ko neesmu lietojusi ilgāk par 3 mēnešiem.
Viss nevajadzīgais ir prom, un šajā brīdī es tiešām sāku ticēt, ka vide mums apkārt pilnībā atspoguļo pasauli iekšpusē.
Un tā jau parasti ir, ka kaut ko izmetam vien tad, kad esam tam patiesi iekšēji gatavi. Tad jau laikam jāsaka, ka beidzot arī iekšēji, kādā zemapziņas līmenī, es esmu atstājusi savu pagātni tiešām pagātnē. Un pārstājusi to slēpt vai pārvietot no vienas vietas uz otru, it kā vietas maiņas mainītu atmiņu vai lietas vērtību.
Nedaudz dīvaina sajūta šobrīd. Tukšāks kā parasti - gan istabā, gan sirdī, bet tā jau laikam ir - lai ielaistu dzīvē ko jaunu ir jāizmet vecais.
Ir tā it kā es stāvētu krustcelēs un tikai tikko būtu ieraudzījusi, ka ceļam ir arī mazāki vai lielāki atzari.
Ja vēlies iegūt ko nebijušu, ir jāiet pa vēl nebijušu ceļu.
Mans ķermenis vēl šaubās. Šajā naktī tas vēl nespers soli jaunajā pagriezienā, bet iekšēji es jau zinu, ka beidzot es esmu gatava doties.
"Kur namdurvis veras, tur aizsākas ceļš.
Kas tek un vijas, un plājas.
Prom tālē, kur vēji mākoņus veļ
Un vedina cilāties kājas.
Ja iesi bez mitas, tad redzēsi drīz,
Ka celiņš pie lielceļa beidzas,
Un priekšā vēl krutceles trīsdesmit trīs...
Kurp doties? Nezinu. Steidzos..."
(Citāts no grāmatas "Gredzenu pavēlnieks")
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru