Pēc tumsas ilgas ienākt gaismā.
Maņas tumsas melnā samta notrulinātas, tagad liekas strādājam ar simtkāršu jaudu un katrs nervugals ir atklāts. Un man patīk kā katra sajūta sāp. Par ilgu es trula biju.

Un labāk ir trīsreiz sajust nekā vienreiz nesajust. Labāk, lai tu mani trīsreiz līdz baltkvēlei dedzini, kā es vienreiz neūtu nekā. Labāk lai man saldkaisli miljono reizi sāp, nekā es vienu dzīvi trula esmu.

Ar nervu galiem vaļējiem. Es sevi mocīšu.
Ja tu ļausi.

Tavs gājiens

Tevi var tikai zināt un nezināt. Pa pusei tu vienmēr ēnās noslēpie esi. Un es ar vējā drebošu sveci tevi izgaismot mēģinu. Nekad neesmot līdz galam droša vai mana svece tevi skadrāku rāda, vai tikai dziļākas ēnas tā tavā sejā cērt. Kā spoku tevi nekad noķert nav lemts. Vienmēr rokas attālumā, bet nekad noķerams. Vienmēr dzirdams, bet nekad saprotams. Vienmēr jūtams, bet nekad sajūtams. Vienmēr, kad pagriežu muguru, tu pēc kāda laika man priekšā uzrodies.

Kā bērns es gaidu, kad mājās atnāksi tu. Kā bērns es ticu tavām pārdabiskām spējām. Kā bērns es vislielākajā piedzīvojumā ar tevi gatava doties būtu. Ja vien tu atnāktu un ņemtu līdz.

Un nedomā, ka es skumstu. Nedomā, ka man ir žēl. Jo es zinu, ka tu tāds pats vien esi. Gaidi kādu, kurš tevi piedzīvojumā ņems. Gaidi, kad kaut kas beidzot elpu aizraus tev ciet. Ceri.

Sadists. Visjaukākais sadists. Vismīļākais. Bet mans mazohisms līdz robežai iet. Tikai tik tālu un ne milimetru tālāk. Un esam mēs jau tuvu. Kalns ir noguris pie Muhameda iet.

Aiz vēja ģeneratora

Redziet, viņa bija dīvaina tajā vispierastākajā veidā. Viņa bija skaista visneglītākajā veidā. Un viņa bija vientuļa ar cilvēkiem vispiepildītākajā veidā. Bet viņa to nezināja.
Tikai dažriez, tajos vakaros vēlos, kad nākamā nedēļa jau pretī veras pa atvērto logu, viņai prātā ienāca šī doma - uz kurieni es dotos?

Tālumā aizbrauc vilciens. Doties tam līdz? Varbūt. Varbūt tai tālienē, kāds piepildījums man būs.

Kārtējā svētdiena.
Jaunās atskaites beigas un vecās atskaites sākums - vai otrādi. Un tu nejūties citādāks kā juties pirms nedēļas, tikai nedaudz nogurušāks.
Viņa domāja par tālēm, kuras Vācieša vārdiem miglā bija tītas, un uz kurām aizbraukt varētu jau rīt, bet kājas bija saistītas. Šī zeme, šie jūs, šī apātija, viņu neatladīs.

Tu tālumā, es tuvumā, vai varbūt otrādi. Tu tuvumā, es tuvumā, un ir citādi.
Un tikai vienreiz dzīvots ir mums dots, un es zinu, ka ne viss ir izmantots.

Pamosties ar perspektīvu.

Man nebūtu žēl noiet nost no kartēm uz brīdi. Ne jau speciāli, bet tomēr. Redzēt tos zaļos laukumus, kas kartēs noslēpti ārpus ierastajiem pilsētas ceļiem. Jo zāle jau vienmēr ir lapas otrā pusē zaļāka. Un man nebūtu žēl vilties. Man nebūtu žēl ilgoties pēc pilsētas, pēc ierastā ceļa.

Netiesājiet par izvēlēm manām, katram dzīvē sava kļūdu kvota ir jāaizpilda, un es, tavā brīnišķā drošības burbulī dzīvojot, savējo esmu tukšu atstājusi. Es kļūdas tikai redzējusi esmu. Es kļūdas tikai noliegusi esmu. Tikai. Un man nemaz nebūtu tik žēl kaut reizi pašai tās uz savas ādas izbaudīt.

No vienas mazohistiskas atkarības otrā.
Bet neaizliedz man kļūdīties. Aizliegti augļi tikai saldāk smaržot mēdz. Neaizliedz man krist, neaizliedz man zaudēt, neaizliedz man tīrā perspektīvā uz brīdi pavārīties. Es apsolu pilsētas ielās vienmēr agriezties. Es neesmu dumja, bet drīz es arī vairs nebūšu jauna.

Your pick

There was something about those oh-so-long Saturdays, when you spend the whole day in bed wearing your warmest pajamas, hiding from the worlds disasters under layers of blankets and behind a computer screen. And of course, when I say “world’s disasters” I do not actually mean anything that is even barely relevant to the actual well-being of the world rather than the well-being of you.
Saturdays are the real God’s gift to mankind, since they do not have the shadow of Monday already creeping through every inch of your minds labyrinths. Saturday is the most relaxed you will ever feel – one week being over and the next one not being started yet. It is like a time loop, where all the matter is relative. Time is relative. Space is relative. Anything that ceases to exist outside of your bed – relative. And even you, even you are relative; because on Saturdays you are not the person you usually are. Through the screen of your TV or computer you can become any hero or heroine. Through this screen you gaze intensely at everything you have ever wished your life would be like. Love, adventure, risk, friendship, miracles, magic, etcetera, etcetera.
Anything remotely interesting that is going to happen to you, you have most likely already seen in a movie; when shouldn’t it be the other way around? Shouldn’t you experience something and want to record it or make it into a movie just so you could relive every second of this experience over and over again?
On Saturday, your train of thought goes faster than ever; it is always on a verge of crash. You never know if the next thought is going to have you in rage or reaching for a box of tissues. But it doesn’t really matter, does it. Trains or no trains, you just numb yourself again with the next dose of love, adventure, risk, friendship, miracles, magic, sex. Just take your pick.

20

Paņem mani aiz rokas un aizved mani līdz vasarām. Man lemts ir degt. Vēl visas dzīves liesmas man priekšā savus uguņus zibina. Degt vasaras svelmju kaislību ugunīs, degt uz izdegšanas robežas, degt dēļ citiem un degt dēļ sevis. Es ceru, ka man nodzist nav lemts.

No tās vietas, kuras tu nāc.

Pašam no sevis neizbēgt.
Tikai no jauna definēt.

Tev pašam sevi noslāpēt nav lemts, neviens spilvens, pār tevu seju likts, ar tavu roku turēts, tevi negalēs.
Tev pašam sevi projām aizdzert nav lemts, no sevis aizskriet nav lemts, par sevi aizmirst nav lemts. Dziļāko glāžu dibenos spoguļi noslēpti ir, pasaules nostūru viesnīcās spoguļi piekārti sen, tevī pašā esi tu.
Un kā negribēts spoks tu pats sev pakaļ klīsti, tava rēgu māja mūžam dzīva ir. Tu pats sev dēmonu izdzinējs esi.
Tu pats reizē ticīgais, ateists, grēcinieks un svētais esi.

Tu pats savā paradīzē valdi, tu pats savas čūskas un ābolus radi. Tu pats sev vārtus aiz muguras slēdzi. Bet vai tāpēc tev sevi izbēgt lemts.

Par mazu šī pasaule tev ir, tu pats sev vienmēr mugurā skaties. Bet laiks pagriezties ir. Laiks spoguļos iemest acis. Laiks ar sevi pašam līgumu slēgt.

...bet tu atskaties un turpini bēgt.