Neteiksim ardievas, bet vēlēsim laimīgu ceļu

Trešais negaiss šo pavasari tricināja. Divdesmitie ceriņie izplauka kopš es uz šīs zemes esmu. Ceturtdaļ dzīves, apaļais skaitlis un visi pulksteņi simtjūdžu zābakos sakāpuši. Es gribētu tevi satikt, ja kādreiz satikties mums vēl vispār ir vērts. Satikt tevi - satikt tevi drīz, vēl pirms viss ūdens zem mūsu tilta aiztecējis ir. Bet liekas, kas jebkurš "drīz" - pat šodien - jau par vēlu būs nācis. Un tāpēc ir nedaudz man žēl mūsu abu. Mūsu pasaulei nebūs pavasara. Mēs abi kā viens līdz ceriņiem neesam aizdzīvojuši. Ir tā kā Vācietis teicis, ka "Rudens prasīties prasās būt ēdams ar acīm, bet es esmu akls ar savām divām - man vajag tavu. Rudens prasīties prasās būt taustāms ar rokām, bet es esmu triekas ķerts ar savām divām - man vajag tavu. Rudens prasīties prasās pēc pavasara, bet es esmu ziema - un gaidu tevi." Un es gribētu ļoti, lai tu zini, ka man patīk, kā tu mani labāk par sevi zini, kā tu zini, kad meloju un kad man ir kauns. Es gribētu, lai tu zini visu, ko mans gods man noklusēt licis. Es gribētu vēl reizi tevi satikt, kaut zinu, ka šķirties mums ir lemts. Es gribētu tev pateikt, ka tevī ticu. Ticu, ka bultas, tavuprāt, greizi šautās ies tasni. Un es lieku skūspstu uz tavas pieres un atvadas rokas māj, un pie sevis es tam augstākajam lūdzu, lai viņš dod tagad manā vietā tev kādu citu, kurš tevi spēs izglābt no tevis paša - tai brīdī, kad sevis iznīcināšanas bezdibenī krīti. ..Satikt tevi..ja vien satikties vēl būtu vērts.