Vakardienas vairs nav, rītdienas vēl nav, viss, kas mums pieder, ir šodiena.
Muskuļi atslāba. Lūpas tumsā pašas zināja ceļu uz dvēseļu satikšanās pieturu - skūpstu. Katra kustība bija kā pieslīpēšanās, pieradināšanās un atdošanās. Rīts bija zaudējis nozīmi. Tas pirmo reizi mūžā drīkstēja nākt, neko neizbojājot, tikai papildinot. Saules gaisma šajā naktī neko nevarēja mainīt.
Mums šonakt bija tikai klusums. Varbūt kāds putns un varbūt kāda sirds, bet es neuzticos savai atmiņai, jo vēl ar vien es baidos, ka tas viss bij' tikai sapnis. Tāda sireāla krāsa ir šim brīdim. Nenosakāms tonis. Astotā strīpa varavīksnē. Krāsu spektrā neiekļautais tonis.
Ko nozīmē dzīvot tagadnei?
Vai tiešām katra muļķīgā iespēja, ko piespēlē dzīve ir jāliek lietā?
Vai tiešām drīkst spēlēt uz visu banku, jo rītdiena var nepienākt?
Vai ļauties tagadnei nozīmē dzīvot vairāk ar sirdi kā prātu?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru