Atpakaļ būt

Ar saknēm, ar saknēm spēcīgām, es šeit ieaugusi jūtos. Kad rudens vēji mani uz pusēm rauj, mani meža šalkoņas mierinājums kopā šuj. Kad visi striķi notrūkuši ir, man pļavas zāles jaunus vij. Kad brūces dziļas laiks ir cirtis, mani jūras sāļi izārstēs.

Līdz pasaules otrai pusei ir būts, un arī atpakaļ. Bet šeit, kur zemes ceļi savus pavedienus mezglainos cauri mežam un pļavām vij, es sevi mājās jūtu. Un, ak kā man paša šī ironija sāp, ka vieta, no kuras kā sadegusi projām skrēju, manus pirkstus, pasaules apdedzinātos, pūš.

Es ar vismaigākajām virvēm šeit saistīta esmu. Šeit veiksme manā pusē stāv, šeit Dievu vairāk kā citviet es jūtu, šeit ticu es, ka viss notiek vislabākajā iespējamā veidā.
Un var jau būt, ka tā ir tikai migla, kas manu skatu sedz, var būt, ka vadātājs manam liktenim piemeties, varbūt, ka purvs mani dziļāk sevī velk, bet lai.. lai jau..

Un tu. Tu man tuvāk nāc. Un saknes vēl dziļākas aug, un virves vēl ciešākas mani skauj. Tu. Visspēcīgākais purvs, visbiezākā migla, vismīļākais skats.

Labrīt uz zemes un uz marsa! Vai uz zemes šīs vēl ir mīlestības garša?

Ir.

Pirmā istaba

Ir ārkārtīgi grūti novilkt šo robežu, kurā auglis sievietes ķermenī vairs nav tikai šūnu kopums, bet jau cilvēks. Vēl grūtāk ir novilkt robežu, kurā šo cilvēku, mēs varam nosaukt par personu. Viens no filosofijas virzieniem iesaka, ka personība sākas ar sevis apzināšanos. Pie šī varianta, skaidrības labad, es šoreiz pieturešos,  jo redziet  šo grūti nosakāmo robežu dēļ arī šīs istabas sākumi manā apziņā ir izplūduši. Pirmsākums. Es esmu un manis nav.  Es esmu ietilpīgs izcilnis viņas vēdera lejasdaļā, kura dēļ viņai ir japaliek gultā un kura dēļ viņa nedēļām atrodas slimnīcā. Un manis nav. Jo es nezinu, ka es esmu. Man nav ne jausmas par rokām, kuras klauvē pret viņas vēdera iekšpusi. Man nav ne jausmas par kājām, kuru spērieni ir iemesls, kāpēc pasaule mēdz sarauties man visapkārt. Ja es būtu, tad es būtu uzmanīgāka. Manis nav, jo man par šo laiku nekad nebūs atmiņu. Un es esmu, jo kaut kur zemapziņā ir reģistrēts viss.  Es esmu, jo tagad, 20 gadus vēlāk, es vēl ar vien zinu vārdus visām Roja Orbisona dziesmām, kaut arī klausījusies tās neesmu nekad.  Es esmu, jo jau pirmajā gaisa piepildītajā manas dzīves brīdī es atpazinu viņas balsi. Laikam. Sākums. Mans sākums ir pilnīgā tumsā. Es zinu, kā čīkst koka grīda zem viņas kājām. Es zinu to skaļo elpu, kas pārtrauc dziļā miega mierīgos elpas vilcienus, šai elpai seko gultas krakšķi, un mana sega, kas noslīdējusi līdz pus mugurai, ietver savā siltumā manus plecus. Es zinu, kā murrā kaķis un kā garšo viņa aste manā mutē, man patīk, kad viņa deguns atduras pret manu plaukstu.  Es zinu kā smaržo ziema un mitrums, kā krāsnī rūc uguns, kā karstums izveļas pa krāsns muti, kad tās durtiņas tiek atvērtas, lai tajā iemestu malku. Es zinu kā izskatās ogles nakts vidū. Es zinu, ka čurājot, viss satek istabas vidū. Es zinu viņas rokas, kas brauc pāri manām uzacīm, degunam, zodam un pierei, nenogurstot, atkal un atkal, un atkal. Es zinu viņas un nedaudz viņa balsi, kad tumsā tiek dungoti Circenīša Ziemassvētki. Circenīša Ziemassvētki ir brīnišķīgākā dziesma pasaulē. Manā sākuma prātā es braucu ar ratiem, kuros iejūgts mans melni baltais kaķis, gar mēnesi. Un zem manis paliek lāči, eži, medainas zivis un ledainas bites. Zem manis paliek ogot aizgājušas lāču mammas.  Un tur aiz mēness ir silti. Pirksti glauda manas uzacis, tad degunu, tad zodu un pieri, un manas acis aizveras ciet. * * * Ziemassvētkos beidzas tumsa. To iztraucē eglītē degošu svecīšu deja uz manas istabas griestiem. Istaba ir mana, laikam. Bet tajā nekad nav droši.  Sveču gaisma eglītē nekad nesasniedz istabas stūrus. Stūros nav droši.  Sveču gaisma met dīvainas ēnas uz sienām. Nav droši.  Es ievelku galvu zem segas. Karsti. Bet ēnas mani biedē vairāk par karstumu. Karsti. Istabā kaut kas nokrakst. Bail. Zem segas ir tropiskie meži, sviedri pil no manas sakarsušās muguras, gaiss ir par slapju, lai to ievilktu plaušās. Karsts. Kājas, kaut īkšķi, no segapakšas izbāzt ir bal. Karsts. Mani mati  pielīp pie sviedrainās muguras un kustoties liekas, ka visi pasaules zirnekļi lien pār manu muguru. Bail. Manas rokas ir aukstas, manas pēdas ir aukstas, manas acis miklas, mana mugura deg. Nekad neviena nakts nav likusies garāka, nekad neviena nakts nav likusies karstāka. Zem segas bezgaisā es tirgojos ar sevi - saņemies, saņemies, saņemies, tur nekā nav, tā ir tikai istaba, tā ir tikai sveču deja, tā ir tikai nakts. Starp elsām un baiļu trīsām es mēģinu sev dziedāt par circenīti. Es mēģinu nobraukt gar mēnesi. Es mēģinu. Bail. Zem segas tropiskajā karstumā es tirgojos ar sevi. Tad saņemu drosmi, aizveru acis, norauju segu un skrienu...skrienu uz blakus istabu. Skrienu garām tumšajai virtuves un tualetes mutei, no kuras ārā lien nakts ķēmi, kuri ar savām baltajām rokām grib ievilkt mani nakts nebūtības skavās. Es skrienu, līdz ceļi atduras pret gultu, kuras vidū es ielecu, pēdējā brīdī izsprūkot no manas iztēles briesmoņiem. Droši. Ap mani apvelkas sega, vēsa roka aizlien aiz pidžamas apkakles un tad atbrīvo mani no tās mitrajām skavām. Lūpas uzpūš vieglu vēju un manas sakarsušās muguras, viņas pirksti ir atkal atraduši manus uzacu lokus, degunu zodu un pieri,  un es atkal braucu  ar runci iejūgtos ratos gar mēnesi. Un pat sveču deja tālumā vairs neliekas baismīga, bet gan skaista.