Rīts slīkstošs kafijas krūzē. Drēgns, nepareizs, nepatīkams. Roku porās noslēpušās vēl smaržas no nakts. Tajās ir kaut kas no oglēm, drusciņas no grillētas gaļas, pārpalikumi no pļavas smilgām. Un nekādas ziepes to nevar nomazgāt. Mazgā, cik gribi. Tā smarža ir tur. Neizdziestoša.

Uz lūpām vēl palicis alus nospiedums, skūpstu smagums un tas smeldzīgi saldais, kam vēl nav dots vārds. Un var jau būt, ka pārlieku liels tas smagums, kurš krūtīs man sēž. Bet lai jau sēž. Mazi laukakmeņi, kas krūtīs guļ, nav nekāds jaunums šajā pasaules daļā.

Sejā jautājuma zīmes ieskicētas ar parasto zīmuli, atstājot vieglas ēnas uz vaigiem. Un acis, dziļas un melnas, kā trekni punkti noslēdz to līkumus. Es pati arī iezīmētā tādā dīvainā divdimensionālā plaknē. Pa „x” asi uz priekšu laiks skaitās, un, raugoties apkārt, es nesaprotu, vai tā virsotne vai tomēr aiza „y” ass līmeņos ir, kur es stāvu. Ģeometrisku figūru bezgalība, un es pati tai vidū, punktiņš, punktiņš, komatiņš, domu zīme, ritentiņš, četri stabi, vēderiņš.

Tas ir miers vai nemiers, es nezinu, bet visu pasaules negulēto nakšu smagums pēkšņi guļ uz maniem plakstiem. Un jau pusceļā uz bezsapņu miegu man prātā ienāk vieglprātīgās rindas „Par to es padomāšu rīt!”.

Noziegums

Atstāsim visus lietiskos pierādījumus klātus ar pirkstu nospiedumiem. Ievilksim sevi krītotās līnijās. Atstāsim visus ieročus zemē guļam.
Bēgsim naktī uz Meksiku.

Lets commit a perfect crime.
I'll steal your heart
If you steal mine.