Aizspogulija

Manu mīļo Dorian,

Tas bija kā iznirt. Ļaut galvai pāršķelt ūdens trauslo virsu. Ievilkt elpu - tik alkatīgi, nenovēršami, instinktīvi.
Tas bija kā atvērt acis pēc miega. Ļaut skaņām atgriezties tavā apziņā. Sagaršot sausumu uz lūpām.

Tas bija redzēt skaidrāk. Vairs nemaldīties zemūdens greizo spoguļu valstībā, vairs neklimt pa mūžīgu mijkrēšļa ēnu biezokni.
Un tiklīdz acis bija vaļā, tiklīdz plaušu alveolas izmisīgi pietvērās skābekļa mierinājumam - viss mainījās.
Vairs nekad nakts neliksies tik kairinoša, kvēla un izsalkusi. Vairs ēnu pieskārini nevaldzinās manu iztēli. Ir pieticis. Ir laiks. Mans portrets ir novecojis par daudz.

Jo naktī dzīve reāla nav. Naktīt pret kalnu tā plūs. Tad vieglāk ir pieņemt vēlamo par patieso. Naktī viss viegli nāk, lai rītos vēl vieglāk ietu.

Nakts attaisno kaislības, tā noslēpj savā tumšajā klēpī melības, nakts ielej tev rīklē drosmi, kas izplēn līdz ar gaismu.

Un nu man ir skaidrs - nav vērts.

Es mainīšu ātri pret lēni, drosmi pret zaķpastalām, meža ugunsgrēkus pret kamīnu.
Un varbūt es iegūšu ko vairāk. Ko tādu, kas aiz maniem horizontiem vēl slēpjas.
Ir laiks.

Tas būs kā iznirt. Ļaut galvai pāršķelt ūdens trauslo virsu. Ievilkt elpu - tik alkatīgi, nenovēršami, instinktīvi.
Tas būs kā atvērt acis pēc miega. Ļaut skaņām atgriezties tavā apziņā. Sagaršot sausumu uz lūpām.

Realitāte.

Piedod man Dorian, ka es pievilšu tevi, bet es zinu, kā tavs dzīvesstāsts beidzas.
Bet līdz tam - lai nakstauriņi tev mūžam rāda ceļu, lai bāros spuldzes nekad nenodziest, lai nezināmo skārieni tevi silda.
Bez manis tev šo ceļu līdz galam jānoiet.

Visvieglāk ir pašam sevi pazaudēt.

Es gribu atrast to laiku, kad sevi no jauna ieraudzīt. Jo manis vairs nav tajos agrajos, steigas paņemtajos rītos. Manis nav piektdienas dzīves svinēšanā. Manis nav gandrīz vairs nekad.
Ir palikuši tikai tie retie brīži, kad pūcēm astes zied, kad mietu gali zaļot sāk, kad debesīs ir zils mēness. Tajos brīžos man liekas, ka ēnās pazibu "es". Īstā bet pazudusī.

Un tā pat arī šovakar, kad ap laternām lēnās dejas lokus met sniegpārslas, kad pulkstenis uz brīdi lēnāks palikt sāk, man pa ielu pretī pukst mana sirds. Siltus, maigus un mīļus pukstus. Pazistamus, piemirstus bet atmiņā mūžam iegravētus pukstus.

-Sirds?

Šampanietis zaudētājiem

Rit kārtējais vakars ar glāzi, kuras dzintarkrāsas saturā dauzās ledus, un sarunas paviediens ar vien vieglāk un vieglāk rit. Un ikdiena izzūd vakara mierā, ietinas tumsā, noslēpjas dūmos - un tās vairāk nav. Un tu mainies vakaram līdzi - nomet savu pieaugušā seju, uzvelc pusaudža dumpīgo masku.
Mēle beidzot atklāti saka visu, ko parasti tā slēpj. Acis liekas rādām skaidrākus pasaules attēlus.Galvā dzimst idejas. Trakas, jaunas, nepieklājīgas un dzīvas.
Un mazais velniņš uz kreisā pleca smej savus histēriskus, apmierinātus smieklus, jo viņš zina, ka kārtējo reizi tu viņa pavedienos pinies, viņa lamatās krīti.

Bet jāatzīst, ka arī mani ir beidzot nolādētais pieaugšanas zibens ķēris. Negribēts, negaidīts, gadiem atvairīts, bet pienācis. Nemanot pienācis. Vairs negaidu es vēstules uz Cūkkārpu, vairs Ziemassvētku vecīts pie manis nenāk omulīga večuka veidā, vairs nav man spēka skrieties ar vēju, vairs nav manī vēlmes augstāk par pēcpusi lēkt.
No debesīm uz debesīm mēs krītam lejā - šo bērnu zeme iztiks bez mums.

Es atceros, kā jaunības maksimālismam nebija seku. Es atceros kā tam nebija rītdienas, kā šodiena bija vienīgā diena dzīvē. Es atceros kā man patika adrenalīns vēnas, kad mēs darījām, ko neatļautu. Es atceros kā man patika kaisle, kas slēpās caurspīdīgās glāzēs un vēlos vakaros vērās man pretī no bāru netīrajiem spoguļiem. Es atceros to visu.

Bet šonakt.. šonakt kaut kā citādi viss jūtas. Jo varbūt dažas lietas ir paredzētas, lai tās atstātu neizdarītas. Varbūt labāk ir palikt neziņā par to, kā varētu būt bijis. Varbūt..

Un es tevi atstāju naktij. Bet mani rīts jau sauc.
Es dodos un atpakaļ neskatos.

Piedod, ka nekad neuzzināsim. Par vēlu tu priekš manis nāc. Debesis priekš manis ir aizvērtas ciet. Bet es zinu, ka visi zemesceļi ir vaļā.