Pie klubdurvīm stāvot.

Aizver savu zvanošo muti tu vieglās uzvedības meitene. Tava kleita ir reizē par zemu un par augstu. Vēl sakārto savas melnās, melnās zeķes, to mežģīņotās malas par spēcīgu ir iegrauzušas savus zobus tavas jaunībā ziedošajās kājās. Par aukstu, mazulīt, ir. Ej ietērp savus zilumus jakas apskāvienu siltumā, un nebrauci savus sasalušos pirkstiņus gar mana apģērba vīlēm iekšējajām.
Par vulgāru tavas lūpas mani savos akačos grib ievilkt kā kārtējo sarkanos ogles briljantos apslēpto cigaretes dūmu. Par daudz vēl bērns tavās ogļu strīpiņu apvilktajās actiņās man pretim veras.

Un, kas, mazulīt, būs tālāk? Kur tu jau esi bijusi, kur iesi?

Ko tu teici? Tu saki, ka ārā par karstu priekš tevis? Tu laikam no elles izrāvusies esi. Kas ellē jauns? Es arī tur reiz atvaļinājumā biju. Biezos marihuānas dūmos noslēpu savu seju, aizdzēru absintā sargu atmiņas, nošņaucu kokaīna robežlīnuju starp labo un ļauno. Un aizbēgu saullēktā. Pēc tam vēl ilgi mani karstums vajāja.

Es redzu to kaislību tavās ačelēs šķelmīgi zaļajās. Es redzu to trīsu vieglo, ar kuru tu man nemanāmi tuvāk nāc, to smaidu uzvaras saldās garšas apgaroto, tu tuvāk nāc un elle tavā sejā savus uzvaras maršus iet.

Iedod man sava skūpsta indīgās odziņas. Ielaid savus indīgos čūskas zobus tai vietā, kur kakls, plecs un atslēgas kauls savij savus pirkstus. Izšauj manās ausīs savas nāves uguņu salūtu. Ietriec to nazi mīlestības man sirdī un apgriez.

Cik tagad tu drosmīga esi? Melnās zeķēs ievilktas kājeles, šķobīgajos augstpapēžu tornīšos pa bruģi uz elles vārtrūmi dimdina.

Sadedzināt pēc izlasīšanas.

Es lūdzu, lai Tavi pirksti manējos saudzē un šovakar pāri datorizēto klavieru taustiņiem skrien. Jo man liekas, ka Tu varētu zināt to gammu, kas manās asinīs pulsē, man liekas, tu varētu just, to nemieru, kas dzīlēs manās kust.
Laid, lai paši pirkstu gali aukstu un baltu plastmasu skar un izlaiž būtībā tos vārdus tā, kā to tikai kompjūters var.
Un nemēģini apstādināt to domu, kas nepabeigta tavās smadzenēs klīst, ļauj, lai visur daudzpunktes paliek, lai vārds savu galotni neizrunātās aizās iekar.

nodzēst visu.

Vēl ieelpa dziļa, tad rāmi, tik rāmi tā, kā svece dziest, milimetrus, centimetrus es ūdenim atdošu. Līdz virsūdenē vien pāris mati peldēs. Līdz pēdējie gaisa burbuļi metīs manām plaušām mieru un dosies uz augšu. Vēl atvērt acis es paspēšu un caur ūdens izliekto un saliekto lēcu man pēdējo reizi pasaule pretī savus lampu baltumus spīdinās.

arī jānodzēš.

Kāju īkšķi betona aso izliekumu apzinādami saliecas bez maz vai 90 grādu leņķī. Un priekšā pilsēta zibina savus izsistos logus un virina bezzobaino durvju mutes. Tu esi par vecu Rīga. Tev nav lemts skaisti novecot, Tev jāmirst ir jaunai. Par tumšu ir tavas ielas, pārāk nogurušas ir laternu stabu muguras līkās. Par slinku Daugava Tev cauri slīd. Tu labāk notici man, no turienes, kur stāvu, ir vislabāk redzams viss. Par aukstu ir kļuvuši tavi ziemeļu vēji, par skarbu tie pūš man un šai augstceltnei cauri. Tu Rīga nekam derīga neesi. Man jāpamet tevi.
No divpadsmitstāvenes jumta līdz lejai. Tikai elpas vilciens viens straujš. Tikai sekundes simtdaļas pāris. Tikai mūžības pieskāriens viens.
Piedod man Rīga par vēl vienu bedri, vēl vienu grumbu, ko tavā seja es ar savu lēcienu reiz iespiedīšu.

dzēšu jau.

Kāds klauvē. Mēs svešiniekus neielaižam. Un tā nu es paliku ārā.
Ko nu? Ko darīt, kad sirds Tev virsū pukst, bet tevi neatpazīst? Ko darīt, kad klauvējienam neatbildēs itin neviens. Ko darīt, kad esi palicis pats sev tik svešs, ka bail. Greizos spoguļos cita seja pretī raugās.
Tuk. Tuk. Bum. Es aizkritušu balsi vēl pēdējo reizi Tev izlūgšos ielaišanu.
Tavas atslēgas durvju slēdzenē klusē.
Man šovakar jāguļ zem tilta. Un kad es aizeju, tu durvju acī skatoties tādu kā melanholijas adatu savos tukšumos jūti. Jo, ja nu...

delīt.

Pārdod mani. Atdod labdarībai. Nogalini un izaudzē vēlreiz. Tikai neizmet. Par dārgu es pati sev esmu, lai mani Getliņos pārkausētu.

"Guli, mīlestība, guli,
Rīt Tevi vārīs uz plīts." (O.V)