Ir tādu paralēlie jeb sliežu cilvēki. Ar līdz asarām sāpīgām, bet maģiskām attiecībām.
Tās ir attiecības, kuras nekad nemainās.
Viens ir taisne un otrs ir taisne, kas diemžēl ir paralēlas. Un, lai vai cik tuvu mēs mūsu pretējai sliedei esam, attālums vienmēr būs viens un tas pats. Mūžīgie 5 mm, kas traucē perfekcijai.
Sliežu spraišļi - lietas, kas vieno. Vienoti dzīves notikumi, jeb vilcieni un dabas stihijas, kas dodas mums pāri, bet tas neko nemaina, jo vienmēr starp mums būs konstance. Viens konstants attālums, kas nevar tikt izmainīts.
Un tad es redzu šos cilvēkus, kas iet blakus, bet nekad kopā.
Es redzu emocionālās paralitātes vergus. Es redzu nolemtos, kas gatavi skriet un skriet, un skriet uz priekšu, lai mūžīgi cerētu, ka reiz šīs sliedes saskarsies. Es redzu nolemtu cerību šo maratonistu acīs.
...Un varbūt arī ticību.
otrdiena, 2009. gada 30. jūnijs
svētdiena, 2009. gada 21. jūnijs
Trauslie vasaras ziedi
Voulez-vous coucher avec moi ce soir?*
Mana dzīves Mulenrūža, sabiedrības padibeņu apkopojums, dvēseļu bordelis, seksualitātes vergu nācija, nakts dzīvnieku armija.
Un caur absinta apburto prātu nāk apjausma, ka neko manīt nevar, nevajag un negribās.
Jo šejienes purva akacis tikai iesūc, un, tā pat kā nāve, tā ir vienvirziena biļete,
neatgriešanās aleja.
Var jau mēģināt izprast harismu, kas pievelk mušas pie lampas, haizivi pie asinīm un
cilvēci pie šī cauruma. Var mēģināt atrast kur slēpjas šarms, kura dēļ mēs mirstam, barojamies un kuram atdodamies.
Bet nav, mīļumiņ, vērts, jo robežu šeit nav. Ir tikai iekšpuse un ārpuse. Tāds milzīgs seksuāls akts, kurš izvaro mūsu apziņu.
* Vai tu gribi gulēt ar mani šovakar. (Franču val.)
Mana dzīves Mulenrūža, sabiedrības padibeņu apkopojums, dvēseļu bordelis, seksualitātes vergu nācija, nakts dzīvnieku armija.
Un caur absinta apburto prātu nāk apjausma, ka neko manīt nevar, nevajag un negribās.
Jo šejienes purva akacis tikai iesūc, un, tā pat kā nāve, tā ir vienvirziena biļete,
neatgriešanās aleja.
Var jau mēģināt izprast harismu, kas pievelk mušas pie lampas, haizivi pie asinīm un
cilvēci pie šī cauruma. Var mēģināt atrast kur slēpjas šarms, kura dēļ mēs mirstam, barojamies un kuram atdodamies.
Bet nav, mīļumiņ, vērts, jo robežu šeit nav. Ir tikai iekšpuse un ārpuse. Tāds milzīgs seksuāls akts, kurš izvaro mūsu apziņu.
* Vai tu gribi gulēt ar mani šovakar. (Franču val.)
sestdiena, 2009. gada 20. jūnijs
Viņš
Ir skaists un pohains rīts. Ausīs dūc iedomu bites, acis žilbst no saules, kas savus starus peldina manā rīta ūdens devā.
Šis ir viens no "tiem" parastajiem sestdienas rītiem
Un tomēr šodiena ir nedaudz citāda. Jo es gaidu. Gaidu vai piezvanīs. Raustu segas diegus kā margrietiņu lapas, skaitot savu "nemīl, mīl".
***
Vakardienas morfoloģiskā, fonētiskā un vēl nez kāda analīze. Domās izdarīts neliels kļūdu labojums. Prāta tabulās atzīmēt viss, ko vien var atzīmēt. Piebildes ar sirds vai Dieva roku pievilktas un zosāda,apvienota ar labsajūtas smaidu, kas manas domas varētu nodot vērīgākam vērotājam.
Es ietinos vairāk segā, lai siltāk - viņš teica, ka man aukstas rokas. Un tā arī es palieku, ārēji nekustīga, iekšēji sprādziens. Vakardienas mūzikas atbalss vēl ar vien neliek mierā manu smadzeņu poras, kurās tā ir iesūkusies līdz pārpilnībai.
Es gaidu.
Un telefons patiešām sāk zvanīt. Pasaule izgaist. Viņš.
Šis ir viens no "tiem" parastajiem sestdienas rītiem
Un tomēr šodiena ir nedaudz citāda. Jo es gaidu. Gaidu vai piezvanīs. Raustu segas diegus kā margrietiņu lapas, skaitot savu "nemīl, mīl".
***
Vakardienas morfoloģiskā, fonētiskā un vēl nez kāda analīze. Domās izdarīts neliels kļūdu labojums. Prāta tabulās atzīmēt viss, ko vien var atzīmēt. Piebildes ar sirds vai Dieva roku pievilktas un zosāda,apvienota ar labsajūtas smaidu, kas manas domas varētu nodot vērīgākam vērotājam.
Es ietinos vairāk segā, lai siltāk - viņš teica, ka man aukstas rokas. Un tā arī es palieku, ārēji nekustīga, iekšēji sprādziens. Vakardienas mūzikas atbalss vēl ar vien neliek mierā manu smadzeņu poras, kurās tā ir iesūkusies līdz pārpilnībai.
Es gaidu.
Un telefons patiešām sāk zvanīt. Pasaule izgaist. Viņš.
trešdiena, 2009. gada 17. jūnijs
Virginity
Šonakt jau atkal nedaudz nenopietnāki temati galvu apsēduši. Tādi vispārēji, pat nedaudz banāli, nemaināmi un nepierādāmi.
Pasaules attīstības gaitā ir notikusi mūžīgā evolūcijas, kas turpinās vēl pat mūsdienās. Viss mainās. Notiek pielāgotība videi, situācijai. Adaptācija jauniem apstākļiem un klimatam, cilvēku radītas izmaiņas šūnu struktūrā.
Un te nu ir mans vakara grūtais jautājums.
Ja mēs mājas kaķim izrausim nagus tiklīdz tas piedzimst, un tad pavairosim to tālāk, katram nākamajam īpatnim arī izraujot nagus, tad ar laiku mums sāks veidoties jauna kaķu suga, kurai nebūs nagu, jo tie lēnām būs pazuduši no DNS šūnu struktūras. Mājās kaķim nebūs vajadzība pēc tiem un tie neataugs, neveidosies.
Tad kā, pie velna, var piedzimt nevainīga meitene???
Vai tad DNS šūnai nevajadzētu jau sen, šo cik-tur-tūkstošu gadu laikā, būt izmainītai?
Pasaules attīstības gaitā ir notikusi mūžīgā evolūcijas, kas turpinās vēl pat mūsdienās. Viss mainās. Notiek pielāgotība videi, situācijai. Adaptācija jauniem apstākļiem un klimatam, cilvēku radītas izmaiņas šūnu struktūrā.
Un te nu ir mans vakara grūtais jautājums.
Ja mēs mājas kaķim izrausim nagus tiklīdz tas piedzimst, un tad pavairosim to tālāk, katram nākamajam īpatnim arī izraujot nagus, tad ar laiku mums sāks veidoties jauna kaķu suga, kurai nebūs nagu, jo tie lēnām būs pazuduši no DNS šūnu struktūras. Mājās kaķim nebūs vajadzība pēc tiem un tie neataugs, neveidosies.
Tad kā, pie velna, var piedzimt nevainīga meitene???
Vai tad DNS šūnai nevajadzētu jau sen, šo cik-tur-tūkstošu gadu laikā, būt izmainītai?
otrdiena, 2009. gada 16. jūnijs
Tūristu ceļvedis rītdienā
Es šodien ļāvu, pēc ilgiem laikiem, pilnīgai kārtībai ienākt vidē man apkārt.
Šobrīd man apkārt nav nekā lieka vai tāda, ko neesmu lietojusi ilgāk par 3 mēnešiem.
Viss nevajadzīgais ir prom, un šajā brīdī es tiešām sāku ticēt, ka vide mums apkārt pilnībā atspoguļo pasauli iekšpusē.
Un tā jau parasti ir, ka kaut ko izmetam vien tad, kad esam tam patiesi iekšēji gatavi. Tad jau laikam jāsaka, ka beidzot arī iekšēji, kādā zemapziņas līmenī, es esmu atstājusi savu pagātni tiešām pagātnē. Un pārstājusi to slēpt vai pārvietot no vienas vietas uz otru, it kā vietas maiņas mainītu atmiņu vai lietas vērtību.
Nedaudz dīvaina sajūta šobrīd. Tukšāks kā parasti - gan istabā, gan sirdī, bet tā jau laikam ir - lai ielaistu dzīvē ko jaunu ir jāizmet vecais.
Ir tā it kā es stāvētu krustcelēs un tikai tikko būtu ieraudzījusi, ka ceļam ir arī mazāki vai lielāki atzari.
Ja vēlies iegūt ko nebijušu, ir jāiet pa vēl nebijušu ceļu.
Mans ķermenis vēl šaubās. Šajā naktī tas vēl nespers soli jaunajā pagriezienā, bet iekšēji es jau zinu, ka beidzot es esmu gatava doties.
"Kur namdurvis veras, tur aizsākas ceļš.
Kas tek un vijas, un plājas.
Prom tālē, kur vēji mākoņus veļ
Un vedina cilāties kājas.
Ja iesi bez mitas, tad redzēsi drīz,
Ka celiņš pie lielceļa beidzas,
Un priekšā vēl krutceles trīsdesmit trīs...
Kurp doties? Nezinu. Steidzos..."
(Citāts no grāmatas "Gredzenu pavēlnieks")
Šobrīd man apkārt nav nekā lieka vai tāda, ko neesmu lietojusi ilgāk par 3 mēnešiem.
Viss nevajadzīgais ir prom, un šajā brīdī es tiešām sāku ticēt, ka vide mums apkārt pilnībā atspoguļo pasauli iekšpusē.
Un tā jau parasti ir, ka kaut ko izmetam vien tad, kad esam tam patiesi iekšēji gatavi. Tad jau laikam jāsaka, ka beidzot arī iekšēji, kādā zemapziņas līmenī, es esmu atstājusi savu pagātni tiešām pagātnē. Un pārstājusi to slēpt vai pārvietot no vienas vietas uz otru, it kā vietas maiņas mainītu atmiņu vai lietas vērtību.
Nedaudz dīvaina sajūta šobrīd. Tukšāks kā parasti - gan istabā, gan sirdī, bet tā jau laikam ir - lai ielaistu dzīvē ko jaunu ir jāizmet vecais.
Ir tā it kā es stāvētu krustcelēs un tikai tikko būtu ieraudzījusi, ka ceļam ir arī mazāki vai lielāki atzari.
Ja vēlies iegūt ko nebijušu, ir jāiet pa vēl nebijušu ceļu.
Mans ķermenis vēl šaubās. Šajā naktī tas vēl nespers soli jaunajā pagriezienā, bet iekšēji es jau zinu, ka beidzot es esmu gatava doties.
"Kur namdurvis veras, tur aizsākas ceļš.
Kas tek un vijas, un plājas.
Prom tālē, kur vēji mākoņus veļ
Un vedina cilāties kājas.
Ja iesi bez mitas, tad redzēsi drīz,
Ka celiņš pie lielceļa beidzas,
Un priekšā vēl krutceles trīsdesmit trīs...
Kurp doties? Nezinu. Steidzos..."
(Citāts no grāmatas "Gredzenu pavēlnieks")
Ctrl +A +Del
Es šodien izdzēsu draudzību.
Šobrīd esmu vīlusies. Tas bija pārāk vienkārši, šie 3 klikšķi un lakoniskais paziņojums - "Draudzība ir dzēsta, šis cilvēks vairs neatrodas jūsu draugu lokā".
Reālajā dzīvē kas tik nav jādara,lai kādu "izslēgtu" no savas dzīves. Mēs varam izdzēst visas īsziņas un vēstules, atstājot vien pašas mīļākās, kuras roka neceļas izmest.
Mēs varam izdzēst telefona numuru no tālruņu kataloga,pirms tam to rūpīgi norakstot un atstājot kādā sev zināmā vietā, tā pat vien - ja nu savajagās.
Varam sagriezt vai sadedzināt visas bildes ar kādu cilvēku, ļaujoties pirmatnīgai piromāna dabai, vērojot kā liesma laiza mīļotā vai drauga seju līdz tā paliek melna, sačokurojusies un pārvēršas pelnos, ko aizpūš vējš, simbolizējot draudzību, kas arī ir palaista pa vējam.
Un tomēs, pat izdarot visu iepriekš minēto, vai tiešām mēs izdzēšam arī to,kas ar
mūžības tinti ir ierakstīts kaut kur smadzeņu daivu dzīlēs?
Man jau liekas, ka nē.
Un tomēr mūsdienās jau pārāk daudz ir jaunu, bet jau samaitātu,seklu un mazattīstītu prātu, kas uzskata - Izdzēst no "draugiem" = izdzēst no dzīves.
Šobrīd esmu vīlusies. Tas bija pārāk vienkārši, šie 3 klikšķi un lakoniskais paziņojums - "Draudzība ir dzēsta, šis cilvēks vairs neatrodas jūsu draugu lokā".
Reālajā dzīvē kas tik nav jādara,lai kādu "izslēgtu" no savas dzīves. Mēs varam izdzēst visas īsziņas un vēstules, atstājot vien pašas mīļākās, kuras roka neceļas izmest.
Mēs varam izdzēst telefona numuru no tālruņu kataloga,pirms tam to rūpīgi norakstot un atstājot kādā sev zināmā vietā, tā pat vien - ja nu savajagās.
Varam sagriezt vai sadedzināt visas bildes ar kādu cilvēku, ļaujoties pirmatnīgai piromāna dabai, vērojot kā liesma laiza mīļotā vai drauga seju līdz tā paliek melna, sačokurojusies un pārvēršas pelnos, ko aizpūš vējš, simbolizējot draudzību, kas arī ir palaista pa vējam.
Un tomēs, pat izdarot visu iepriekš minēto, vai tiešām mēs izdzēšam arī to,kas ar
mūžības tinti ir ierakstīts kaut kur smadzeņu daivu dzīlēs?
Man jau liekas, ka nē.
Un tomēr mūsdienās jau pārāk daudz ir jaunu, bet jau samaitātu,seklu un mazattīstītu prātu, kas uzskata - Izdzēst no "draugiem" = izdzēst no dzīves.
pirmdiena, 2009. gada 8. jūnijs
Is life a game?
Spēles attīsta. Sīkajiem - pirkstiņu veiklību, bērniem - domāšanu un spriest spējas, vēlāk arī spēju iejusties lomās un fantazēt. Bet ko īsti tas mums dod? Vai spēles, ko spēlējam bērnībā ir tikai iesildīšanās dzīves lielajam monopolam?
Ja nu viss tik tiešām ir tik vienkārši. Izmet kauliņus, izdari gājienu un izbaudi.
Vai jūs zināt kāpēc pirms pokera spēles nauda tiek iemainīta pret žetoniem? Tāpēc, ka cilvēkam psiholoģiski vieglāk ir zaudēt žetonus nevis īstu naudu, par spīti tam, ka vērtība abiem ir viena.
Vai, uztverot dzīvi kā spēli, būtu vieglāk pārciest zaudējumu?
Monopols uz īstiem īpašumiem un naudu. Riču-račs kā dzīves ceļš, kurā tevi mēdz apsteigt, notriekt. Dzīve, kurā tu savu attiecību modeli ataino ar Bārbijas un Kena palīdzību.
Vai spēles turpinās arī cilvēku savstarpējās attiecībās?
Mūžīgās manipulācijas, kuras realizējam. Pēkšņa klusēšana vai kaisles uzplūdi. Negaidīts aukstums vai pāri plūstošs un maigs siltums. Mēs izspēlējam savas kārtis, gūstot maksimālo iespējamo labumu un tomēr turpinot spēli.
Un, kas ir pats interesantākais, mēs līdz pat spēles beigām nepārzinām noteikumus. Mūžīgais balanss uz naža asmens. Šie īpašie brīži, kad vārds, žests vai pat klusēšana var izrādīties ārpus atļauto gājienu lauka.
Ja nu viss tik tiešām ir tik vienkārši. Izmet kauliņus, izdari gājienu un izbaudi.
Vai jūs zināt kāpēc pirms pokera spēles nauda tiek iemainīta pret žetoniem? Tāpēc, ka cilvēkam psiholoģiski vieglāk ir zaudēt žetonus nevis īstu naudu, par spīti tam, ka vērtība abiem ir viena.
Vai, uztverot dzīvi kā spēli, būtu vieglāk pārciest zaudējumu?
Monopols uz īstiem īpašumiem un naudu. Riču-račs kā dzīves ceļš, kurā tevi mēdz apsteigt, notriekt. Dzīve, kurā tu savu attiecību modeli ataino ar Bārbijas un Kena palīdzību.
Vai spēles turpinās arī cilvēku savstarpējās attiecībās?
Mūžīgās manipulācijas, kuras realizējam. Pēkšņa klusēšana vai kaisles uzplūdi. Negaidīts aukstums vai pāri plūstošs un maigs siltums. Mēs izspēlējam savas kārtis, gūstot maksimālo iespējamo labumu un tomēr turpinot spēli.
Un, kas ir pats interesantākais, mēs līdz pat spēles beigām nepārzinām noteikumus. Mūžīgais balanss uz naža asmens. Šie īpašie brīži, kad vārds, žests vai pat klusēšana var izrādīties ārpus atļauto gājienu lauka.
svētdiena, 2009. gada 7. jūnijs
Koka cilvēciņa Pinokio stāsts par meliem.
Agrāk noniecināti tika meli, tagad - patiesība.
Būtībā visa mūsdienu pasaule ir veidota uz ilūziju bāzes. Žurnālos ir vizuāli uzlaboti cilvēki, reklāmās runā to, ko cilvēce vēlas dzirdēt, melots tiek pat sev, sevis saudzēšanas nolūkos.
Un tomēr vienīgais, ko es dzirdu apkārt ir "Saki man taisnību, pat tad, ja tā man sāpēs".
Es publiski uzspļauju šim paziņojumam. Cilvēki nav gatavi saņemt patiesību tiešā, acīs pateiktā veidā.
Trakākais ir tas, ka pēc "sliktās" (tās, kura neatbilst gribētajam) patiesības uzzināšanas sākas meli sev "Tā nav, tie bija tikai vārdi, tā nav".
Tad kāpēc, pie velna, tu dzenies pēc patiesības, ja neesi gatavs to uzklausīt un pieņemt?!
Un te nu ir mana šī vakara rezolūcija:
Es turpmāk melošu.
Pamatojums?
...es izvēlos vieglāko ceļu, nemēģinot mainīt jūsu melu sapūdēto smadzeņu dzīles.
No manis patiesus vārdus dzirdēt vien tie, kas būs to vērti.
Punkts un basta. Man vienalga, ko tagad par mani kāds padomās.
Tas visiem zināms - citi mani pārāk neinteresē, es esmu patmīlīga egoiste un lepojos ar to.
Make me!
Būtībā visa mūsdienu pasaule ir veidota uz ilūziju bāzes. Žurnālos ir vizuāli uzlaboti cilvēki, reklāmās runā to, ko cilvēce vēlas dzirdēt, melots tiek pat sev, sevis saudzēšanas nolūkos.
Un tomēr vienīgais, ko es dzirdu apkārt ir "Saki man taisnību, pat tad, ja tā man sāpēs".
Es publiski uzspļauju šim paziņojumam. Cilvēki nav gatavi saņemt patiesību tiešā, acīs pateiktā veidā.
Trakākais ir tas, ka pēc "sliktās" (tās, kura neatbilst gribētajam) patiesības uzzināšanas sākas meli sev "Tā nav, tie bija tikai vārdi, tā nav".
Tad kāpēc, pie velna, tu dzenies pēc patiesības, ja neesi gatavs to uzklausīt un pieņemt?!
Un te nu ir mana šī vakara rezolūcija:
Es turpmāk melošu.
Pamatojums?
...es izvēlos vieglāko ceļu, nemēģinot mainīt jūsu melu sapūdēto smadzeņu dzīles.
No manis patiesus vārdus dzirdēt vien tie, kas būs to vērti.
Punkts un basta. Man vienalga, ko tagad par mani kāds padomās.
Tas visiem zināms - citi mani pārāk neinteresē, es esmu patmīlīga egoiste un lepojos ar to.
Make me!
trešdiena, 2009. gada 3. jūnijs
Princešu pasakas
.. atjās princis baltā zirgā, kas aizvedīs tevi uz savu pili un jūs dzīvosiet laimīgi mūžīgi mūžos.
Es tam ticēju.
Pirmais aprāvienu nāca bērnudārza laikā, kad potenciālajam preciniekam tieši acīs pajautāju- "Tev balts zirgs ir?"
Izrādījās, ka nebija,tāpēc to netitulēto salašņu bija jāizsūta labi tālu prom no manas karaļvalsts (uz Sibīriju varbūt ne', bet nu uz blakus esošo grupiņu gan).
Vēlāk jau, protams, lēnām nāca apjausma, ka mūsdienās prinču baltajos kumeļos nav.
Izrādījās, ka normāls vidusmēra latvietis nemaz par karali (tātad arī par princi) kļūt nevarēja, jo latvietis ir dzimtcilvēks. Tātad -"Atā,atā tituli un balles, labrīt pirmā patiesība!"
Drīz pēc tam nāca otra skarba patiesība - balts zirgs ir nulles vērtībā, der lai zemi apartu, kaut gan tagad pat tam tas nav derīgs, jo visu šā vai tā mašīnas dara. Jāšana pa ielu ar baltu zirgu mūsdienās norāda nevis augstu statusu, bet augstu stulbuma pakāpi. (atvainojos cienījamajiem milicijas pārstāvjiem, kas savus dienesta pienākumus Mežaparkā veic zirga mugurā)
Tad redz kā! Izrādās, ka mūsmāju uzcītīgais Jurčiks, kas visu savām rokām sasniedzis un ar Audi TT apkārt vizinās ir daudz reiz labāks par izslavēto princi baltajā zirgā.
Un ko nu?
Ko darīt ar princešu kleitu, kas, iekārta skapī, gaida liktenīgo dienu un kāzu balli?
Kurā ābolā (černobiļas, mūsmāju vai poļu) ir jākož, lai no miega ar skūpstu modinātu mūsmāju Jurčiks nevis princis?
Es tam ticēju.
Pirmais aprāvienu nāca bērnudārza laikā, kad potenciālajam preciniekam tieši acīs pajautāju- "Tev balts zirgs ir?"
Izrādījās, ka nebija,tāpēc to netitulēto salašņu bija jāizsūta labi tālu prom no manas karaļvalsts (uz Sibīriju varbūt ne', bet nu uz blakus esošo grupiņu gan).
Vēlāk jau, protams, lēnām nāca apjausma, ka mūsdienās prinču baltajos kumeļos nav.
Izrādījās, ka normāls vidusmēra latvietis nemaz par karali (tātad arī par princi) kļūt nevarēja, jo latvietis ir dzimtcilvēks. Tātad -"Atā,atā tituli un balles, labrīt pirmā patiesība!"
Drīz pēc tam nāca otra skarba patiesība - balts zirgs ir nulles vērtībā, der lai zemi apartu, kaut gan tagad pat tam tas nav derīgs, jo visu šā vai tā mašīnas dara. Jāšana pa ielu ar baltu zirgu mūsdienās norāda nevis augstu statusu, bet augstu stulbuma pakāpi. (atvainojos cienījamajiem milicijas pārstāvjiem, kas savus dienesta pienākumus Mežaparkā veic zirga mugurā)
Tad redz kā! Izrādās, ka mūsmāju uzcītīgais Jurčiks, kas visu savām rokām sasniedzis un ar Audi TT apkārt vizinās ir daudz reiz labāks par izslavēto princi baltajā zirgā.
Un ko nu?
Ko darīt ar princešu kleitu, kas, iekārta skapī, gaida liktenīgo dienu un kāzu balli?
Kurā ābolā (černobiļas, mūsmāju vai poļu) ir jākož, lai no miega ar skūpstu modinātu mūsmāju Jurčiks nevis princis?
Abonēt:
Ziņas (Atom)