Tikai āboli krīt

Šeit solis rāmāks palikt sāk. Es zinu, kas bij šodien, ir nojausma, kas rītu nāk.

Ir vakars. kas tā izstiepies, ka uz rīta pusi jau metas, un gaisā mana dvaša savas blatās spirāles vij.
Bet es tikai guļu rudens rasainā zālē, kurā vienīgi āboli krīt. Un šī rasa ir'a tik zila kā tāle, tāle, uz kuru aizbraukšu rīt.
Un lūpas jau plešas, lai teiktu tos vārdus, bet tu klusini mani.
Neteiksim ardievas, bet vēlēsim veiksmīgu ceļu.
Vēl gulēsim zālē, rasainā, vēsā. Un ļausim, lai krīt, krīt kā planētas svešas - tā kā tikai āboli krīt.

Pilsētas rītazvaigzne aprinķo mūsu galvas.
Vēlies!
Katram krītošam helikopteram vēlies. Katram aeroplānam - vēlies. Katram dirižablim - vēlies.
Mums pilsētā citādi nenotiek.

Bet tagad ej. Šai svecei pieticis degt. Nolaizi pirkstu galiņus - spied. Uz svecītes deglīti spied. Uz liesmiņu spied. Par daudz tu pats sev Prometejs esi.

Negaiss

Karsts. Pļava dveš pretī savu smaržu, glauž zāles gar kājām, klanās katrai vēja pūsmai līdz pašai zemei.Tveices viļņi nepaguruši izseko viens otru. Katrs šeit tveicei vergo un pateicas, katra sviedru lāse, kas nepagurisi, mūžīgas gravitātes pievilkta pa svelmes nogurdinātu ķermeni lejup slīd, reibina. Visas šūnas, kurās vēl kaut nedaudz dzīvība mīt, iztvaiko savu ūdeni pret sauli. Šeit matos dūc ziedputekšņu aplipušas bites, un ausīs san varžu apjukusī kurkstēšana iztvaikojušā purvā. Pirksti pinas zāļu bezgalībās, dadžu asumos un ziedu horizontos. Un elpa ar vien dziļāk krūtīs tiecas.

Un bezdelīgas, kā pie zemes piespiestas laižas. Melnajām ēnām veldzējoši laižoties pār galvām un ziedu sakļautajiem vainagiem.
-Drīz- ausīs čukst vējš. Un zāle, tam piekrītot, noliec savas galvu. Un bezdelīgas, tam piekrītot, lido vēl zemāk. Bet saule tikai vēl spožāk iemirdzas.
-Ņem mani visu- tā kārdina pārkarsušās zemes poras. Un tā ņem. Katru staru, karstuma dvašu, tveices nopūtu un svelmes saldmi. Zemes izkaltusī mute to uzsūc, itin kā tie būtu lietus ledainie ūdeņi, kā tie būtu atvēsinājums, veldze un oāze. Un elpas vairs nav.

-Drīz- jau nepacietīgāk ierūcas vējš. Un zāle, tam piekrītot, liecas vēl zemāk. Un bezdelīgas jau tramīgi savos zemajos lidojumos sāk skart vētrā trakojošos pļavas matus. Un plaušas jau pēc skābekļa krampjainās konvulsijās raustas.

No tālienes kā apstiprinājums vējam nāk -Jā. Dārdošs un gaismu pavadīts.
Un pirmajām lietus lāsēm skarot zemi, tā nočūkst kā sakarsēta ogle. Bet saule, noslēpj savu nokaunējušos vaigu pie mākoņu krūtīm.
Pirmā ieelpa.

1984

Šajā pasaulē divi plus divi vairs nav 4, un itin nekas vairs nav garantēts. Vairs nezinu, kurā pusē aust saule, no kuras puses tu nāc. Jo divi un divi ir pieci, un nevienam to nav spēkos vairs izmainīt.

Krīt, man viss šodien no rokām krīt, pat šķiltavās liesma trīcēdama krīt. Diegu pa diegam, vīli pa vīlei, manu pasauli uz pusītēm irdina. Visi pēc kārtas nāk un plēš gabalus. Kam labāks, kam sliktāks tiks, bet tiks. Plēš man no galvas nost lepnumu, izgrauž to taisno muguru, saliec mani muskuļu mezglu mežonībā. Ej tur, dari to, pakļaujies man un muti aiztaisi ciet. Noliec galvu, saliec spārnus un ej. Ar kājām ej. Nebūs zem taviem divdesmit matračiem zirņa, pat ne pāksts.

Zem fīreriem, kņaziem, cariem un ķeizariem.
Zem cīņas, sāpēm un sakāvēm.
Viens brauc, viens tankā brauc. Līdz tālumam brauc. Bet tankā ir taureņu uzbrukums, bet tankā ir motocikls, tajā ir visas tās dienas un nedienas, visas Marijielas ielenes. Tankā sēž Čaks un stūrī vēl Ziedonis, Veidenbaums un pat Skutelis. Tankā sēž Šekspīrs, Orvels un Co. Un kaļ.
Plānu - kaļ.

Roks

Mūzikas dārdoņa. Un publika, kas kaut kur vēstures avotos bija definēta kā seksualitātes vergu nācija. Visi vienā ritmā kust. Visiem vēlme nepazust. Viena doma galvā skan. Dod, dod, un tikai man.

Es aplaižu skatu apkārt un nezinu, vai atradusies es esmu vai pazudisi, vai šis gals vai sākums, vai uz augšu vai leju man no šī punkta turpmāk būs iet.
Tu tikai turi acis ciet, lai laime nepāriet, lai laika nepietiek, lai.. lai..lai..lai.

Skaists ir rīts pār pilsētas galvu. Gaisma tumsā. Apskaidrības brīdis. Daile.
Rozā debesīs pat visas kļūdas spoguļojas un izskatās skaistas.

Mūzika noklust, pūlis sastingst, bet viņa vēl kustas. Par skaistu, lai apstātos, par trauslu, lai novērstos. Rīts. Manas dzīves pirmais saullēkts.

Ja tu gadījumā lasi...

Teikt vai neteikt, ka tevi...Un jā...Varbūt pat ļoti.

Pilsēta gulēt iet. Izslēdz saulrieta krāsu gammas virs savas galvas, izslēdz mašīnu mūžīgo rūkoņu aiz loga, izslēdz dienas tveici, noņem ikdienas ķēdes no savām rokām, atslēdz savas mūžam klusējošās lūpas, novelk trakokreklus, ko diena tiem rītos uzvilkt liek.
Pilsēta gulēt iet.
Pagalmu kaķi nolien daudzstāveņu pagrabos un šķirbās, bezpajumtnieki atrod pajumti, atraidītie rod mierinājumu, patiesības meklētāji norimst uz brīdi, putni nosēžas vēl nestabilās, pa dienu novītās ligzdās.

Mēnesgaismas sonātes, neveiksmīgas mīlestības, sāpīgi atraidījumi, negaidītas atvadīšanās. Un pa priekšu tām soļo šodienas uzvaras marš. Dzīves piepildītie, laimes apveltītie, mūžam kopā palikušie.

Mēs ejam pa sabrauktu sapņu bulvāri un slavinām vienaldzību. Mums nevajag daudz, tik vien lai neprāta migla aizsedz nakti, lai uz brīdi viss īssavienojumā saiet, lai celš zem kājām nepazūd.

Piedod man Rīga, ka es tevi mēru vien miljonos izdzertu kausu
Un drusciņā nevainības
Tik vien cik mūžībās nobrauktu suņu
Un gadsimtos netaisnības

Nāk vakars apgleznot debesis, bet nepūlies necenties tā, mums viņas ir par tālu daudz, tik un tā.

Apvij savas rokas man apkārt

Kurpīšu papēdīšiem sajūsminoti klikšķot, viņa mēģināja savus mazos solīšus pielīdzināt viņa mierīgajiem, bet garajiem soļiem. Vējš tikmēr spēlējās ar viņas kleitas ielocēm, brīžiem ļaujot svārkiem viļņoties mierīgi gar ceļgaliem un brīžiem uzpūšot tos rotaļīgi augstu. Kaislīgs vējš. Tas nes sev līdz zemes dienā uzkrāto karstumu, smilšu, ziedu un plaukstošu pumpuru smaržu, dvesmu, kas, sajaukusies ar miljoniem reibinošu aromātu, ievijas viņas matos.
Un viņi iet. Nesaskaroties. Ar katru ādas poru jūtot otra svelošo karstumu, ar katru soli par pus milimetru pietuvojoties viens otram. Nesteidzīgi. Nakts vēl gara. Ceļa zem kājām mums vairāk kā pietiekami. Lēnām.
Līdz vienā brīdī, kas abiem izdomāts un škietams jau liekas, bet tomēr smeldzīgi pārsteidz ar savu realitāti, to plaukstu virspuses uz sekundes simtdaļu jau saskārušās.
Jau tik tuvu. Rokas savijas. Bet vēl tik tālu.
Viņa elpo dziļi, ar katru elpu mēģinot ievilkt sevī daļu no viņa klātbūtnes, un viņa krūšukurvis cilājas tieši tk pat smagi, tik pat alkaini. Un abi reibst. Reibst no tā, cik pēkšņi debess ir tuva, tā, kā tiem acīs laternu pusmēneši spīd. Un viņš vairs nezin, kur beidzas viņš pats un kur sākas viņa.
Kaijas jukušas kliedz pār to galvām. Skatiens.
Un pavisam pēkšņi, pavisam negaidīti, daudzas, daudzas bezgalības par ātru jau pienākušas ir viņas mājas namdurvis. Un abi stāv. Un karstums jau pārvērties svelmē, kas kvēl no abu sasarkušām sejām. Viņš ļauj viņai pazust savu skāvienu saldmē. Uz brīdī pazaudēt sevi viņa smaržas koncentrācijā.
Katrs centimetrs attālinoties sāp. Viņa, smaidot vairāk sev, nekā viņam, pazūd durvīs. Un viņš vēl kādu brīdi paliek. Līdz izvējo viņas klātbūtne siltās pavasara nakts gaisā.
- Es atnākšu rīt. - Viņš nočukst un zina, ka viņa dzird.

Es gribu, lai tu mani pieradini. Pat ja var gadīties, ka būs nedaudz jāraud.

Pazuduši

Notīri savu seju. Kosmētikas pieskārienus visus. Skropstām ogļu melnumu atņem un lūpām kvēlumu, vaigiem pavasara ābeļziedus nozodz. Paliec īsta ar mani.
Ieskaties man acīs un pastāsti, no kā tu bēdz. No kura briesmoņa tu dzīves svinēšanā paslēpties steidz. Un nenovērsies.
Apsēdies sūnās man blakus nimfiete. Atlaidies paparžu paklājā, uzziedi sarkanos ziedos... Bet tu jau projām steidz. Kājas zemi neskar, pa gaisu tu skrien. Adrenalīns pieplūdinājis tavas vēnas, un nozagtais skūpsts lūpās karst.
Skrien! Kaut mati sāpīgi ķeras priežu ķerstīgajos neķītro zaru pirsktos. Kaut pēdas pa čiekuriem durstīgiem iet. Neapstājiem, līdz esi klāt.

Es gaidīšu tevi tumsā. Un, kad atnāksi tu, es apsolu tevi paturēt līdz galam. Glāstīt tavas skrējienā nogurušās kājas, iepūst prieku tavās skābekļa pārsātinātajās plaušās. Bet pagaidām tev vēl ir jāskrien.

rock bottom

Aizvērtām acīm viņa jūt jūras vēja sāļumu uz lūpām. Kaut kur nokliedzas kaija. Liekas, ka tuvumā atskan soļi. Bet viss notiek tikai viņas galvā.
"Lūdzu, lūdzu, lūdzu..."
Viņa grib sev to viņa salasīto gliemežvāku kaklarotu. Rokas aprakstītas ar solījumu "forever&always". To vēso vasaras nakti pie ūdens, kad ir tikai viegli auksts, tā lai drebulis pārskrien, bet tā lai kopā saspiežoties ir silts. Tikai mazu brīdi, tik mazu, lai sirds izlaiž sitienu, kad liekas, ka zvaigzne kritīs. Un pat ja nenokrīt - ir labi.

Bet tas viss ir izdomāts.
Tev nekad nespēlēs tumsa "The way you look tonight", tava baltā diena nekad nebūs tik baltā, kā tu vēlētos.

Ne visiem ir lemts.
Ej gulēt, jaunā sieviete, varbūt tur tu kādreiz viņu satiksi.

Sapnis vasaras naktī

Dāmas un kungi, šis gadsimts ir miris!
Un fanfaru troksnis sabalsojas ar pūļa auriem.
Kam aplaudē tu skumjais neģēli? Vai tiešām tas ir smaids, kas šobrīd tavās lūpās vīd? Tu pamuļķi, vai tad tu nezini, ka bērēs - ir jāraud.

Un pieceļas tas vīrietis melnā, viņš gadsimta aizbildnis bija, un skumīgi saka:
"Mani mīļie un ļoti dārgie, man reizē prieks un mazliet skumji par to gadījumu, kas mūs pulcē. Redziet...šis gadsimts bija gatavā nejēga, jauns un stulbs. Viņš nebija paradīzes koka augļus ēdis un tāpēc nezināja nedz labu, nedz ļaunu, bet vai tāpēc mazāk tam bija grēku..."

Tu sirds tālāk neklausies, nāc - iesim, iesim prom no šiem jukušajiem. Es zinu vienu bāru, kur gadsimtu mēs apraudāsim. Sirds?
Mani dažreiz mulsina tas, ka tu klusē un uz maniem saucieniem neatsaucies, tu dažreiz esi tik aplam neatsaucīga. Un tad man ir jāsāk domāt, vai tik neesmu kārtējo reizi par daudz tev uz pleciem uzgrūdusi, jo sirsd jau var panest vien tik cik var.
Sirds, tu taču klausies, vai ne?
Mums, mazulīt, vajag iedzert. Un kā vēl vajag, citādāk es te viena ar sevi runāju, bet tu, mans katrības kalngal, vien klausies un klusē, vien citreiz ar acīm man piemiedz, itin kā sakot "kuš".
Dod roku sirds un mēs leksim. Šo dievu zeme iztiks bez mums.
...Apakšzemes. Caurspīdīgās glāzēs, caurspīdīgs dzēriens, caurspīdīgs tosts un pēkšņi mani apņem tavas caurspīdīgas rokas.
Sirds?
Un man pirmo reizi atbild mazs krūtīs dunošs "jā"

Pie klubdurvīm stāvot.

Aizver savu zvanošo muti tu vieglās uzvedības meitene. Tava kleita ir reizē par zemu un par augstu. Vēl sakārto savas melnās, melnās zeķes, to mežģīņotās malas par spēcīgu ir iegrauzušas savus zobus tavas jaunībā ziedošajās kājās. Par aukstu, mazulīt, ir. Ej ietērp savus zilumus jakas apskāvienu siltumā, un nebrauci savus sasalušos pirkstiņus gar mana apģērba vīlēm iekšējajām.
Par vulgāru tavas lūpas mani savos akačos grib ievilkt kā kārtējo sarkanos ogles briljantos apslēpto cigaretes dūmu. Par daudz vēl bērns tavās ogļu strīpiņu apvilktajās actiņās man pretim veras.

Un, kas, mazulīt, būs tālāk? Kur tu jau esi bijusi, kur iesi?

Ko tu teici? Tu saki, ka ārā par karstu priekš tevis? Tu laikam no elles izrāvusies esi. Kas ellē jauns? Es arī tur reiz atvaļinājumā biju. Biezos marihuānas dūmos noslēpu savu seju, aizdzēru absintā sargu atmiņas, nošņaucu kokaīna robežlīnuju starp labo un ļauno. Un aizbēgu saullēktā. Pēc tam vēl ilgi mani karstums vajāja.

Es redzu to kaislību tavās ačelēs šķelmīgi zaļajās. Es redzu to trīsu vieglo, ar kuru tu man nemanāmi tuvāk nāc, to smaidu uzvaras saldās garšas apgaroto, tu tuvāk nāc un elle tavā sejā savus uzvaras maršus iet.

Iedod man sava skūpsta indīgās odziņas. Ielaid savus indīgos čūskas zobus tai vietā, kur kakls, plecs un atslēgas kauls savij savus pirkstus. Izšauj manās ausīs savas nāves uguņu salūtu. Ietriec to nazi mīlestības man sirdī un apgriez.

Cik tagad tu drosmīga esi? Melnās zeķēs ievilktas kājeles, šķobīgajos augstpapēžu tornīšos pa bruģi uz elles vārtrūmi dimdina.

Sadedzināt pēc izlasīšanas.

Es lūdzu, lai Tavi pirksti manējos saudzē un šovakar pāri datorizēto klavieru taustiņiem skrien. Jo man liekas, ka Tu varētu zināt to gammu, kas manās asinīs pulsē, man liekas, tu varētu just, to nemieru, kas dzīlēs manās kust.
Laid, lai paši pirkstu gali aukstu un baltu plastmasu skar un izlaiž būtībā tos vārdus tā, kā to tikai kompjūters var.
Un nemēģini apstādināt to domu, kas nepabeigta tavās smadzenēs klīst, ļauj, lai visur daudzpunktes paliek, lai vārds savu galotni neizrunātās aizās iekar.

nodzēst visu.

Vēl ieelpa dziļa, tad rāmi, tik rāmi tā, kā svece dziest, milimetrus, centimetrus es ūdenim atdošu. Līdz virsūdenē vien pāris mati peldēs. Līdz pēdējie gaisa burbuļi metīs manām plaušām mieru un dosies uz augšu. Vēl atvērt acis es paspēšu un caur ūdens izliekto un saliekto lēcu man pēdējo reizi pasaule pretī savus lampu baltumus spīdinās.

arī jānodzēš.

Kāju īkšķi betona aso izliekumu apzinādami saliecas bez maz vai 90 grādu leņķī. Un priekšā pilsēta zibina savus izsistos logus un virina bezzobaino durvju mutes. Tu esi par vecu Rīga. Tev nav lemts skaisti novecot, Tev jāmirst ir jaunai. Par tumšu ir tavas ielas, pārāk nogurušas ir laternu stabu muguras līkās. Par slinku Daugava Tev cauri slīd. Tu labāk notici man, no turienes, kur stāvu, ir vislabāk redzams viss. Par aukstu ir kļuvuši tavi ziemeļu vēji, par skarbu tie pūš man un šai augstceltnei cauri. Tu Rīga nekam derīga neesi. Man jāpamet tevi.
No divpadsmitstāvenes jumta līdz lejai. Tikai elpas vilciens viens straujš. Tikai sekundes simtdaļas pāris. Tikai mūžības pieskāriens viens.
Piedod man Rīga par vēl vienu bedri, vēl vienu grumbu, ko tavā seja es ar savu lēcienu reiz iespiedīšu.

dzēšu jau.

Kāds klauvē. Mēs svešiniekus neielaižam. Un tā nu es paliku ārā.
Ko nu? Ko darīt, kad sirds Tev virsū pukst, bet tevi neatpazīst? Ko darīt, kad klauvējienam neatbildēs itin neviens. Ko darīt, kad esi palicis pats sev tik svešs, ka bail. Greizos spoguļos cita seja pretī raugās.
Tuk. Tuk. Bum. Es aizkritušu balsi vēl pēdējo reizi Tev izlūgšos ielaišanu.
Tavas atslēgas durvju slēdzenē klusē.
Man šovakar jāguļ zem tilta. Un kad es aizeju, tu durvju acī skatoties tādu kā melanholijas adatu savos tukšumos jūti. Jo, ja nu...

delīt.

Pārdod mani. Atdod labdarībai. Nogalini un izaudzē vēlreiz. Tikai neizmet. Par dārgu es pati sev esmu, lai mani Getliņos pārkausētu.

"Guli, mīlestība, guli,
Rīt Tevi vārīs uz plīts." (O.V)