Miglā asaro logs,
ko tur liegties - nav vērts.
Es zinu, ka tu esi tuvu.
Tava seja atkal un atkal parādās aizsvīdušos trolejbusu logos. Tā uz ceturtdaļ sekundi uzrodas, lai pēc brīža izzustu pilsētas gaismu jūklī, atstājot mani urbjamies tukšā trolejbusa rūtī.
Tavs stāvs man vakaros nāk pretī caur miglai. Un dažreiz es noticu tam, ka tu neesi vien gaismu spēle naktī, ka neesi radies vien mēnesgaismai laužot ceļu starp koku zariem un ka tu neesi vien ēna, kas kādam nejauši noplīsusi.
Es tev speru soli pretī un attopos viena, vien sirds ir sakusi klibodama skriet.
Klusums. Un tad es sev jautāju: "Vai tie soļi ir tavi, kas nepagurdami man seko? Vai tie čuksti, kas mani iemidzina, tevī savu sākumu rod?"
Un tad kā atbilde nāk lietus, lāšu vieglie sitieni pret zemi un, rudens vēju plosīto, lapu šalkoņa kokos.
Es zinu, ka tu esi tuvu, bet atskatoties man pretī vienmēr raugās tukšums. Tukša iela. Tukšas šūpoles, kas vēl mazliet kustas. Tukšs soliņš, kas sevī tavu siltumu nes.
Piedod, ka es tev neteicu agrāk, piedod, ka neatzinos, bet, Mans dārgais un mīļais, man jāatzīstas - tu esi izdomāts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru