Nemiers.
Nesen kārtējo idejiski un materiāli plāno skolnieču romāniņu netīšām izlasīju. Un tur stāv rakstīts, ka starp divām draudzenēm, glīto un neglīto (klišejiski, ne?) kāds ambālīts izvēlējās to ar labo sirdi - respektīvi to, kuru Dieviņš ar izskatu nepalutināja.
Beigās visi bija laimīgi, skaistā un ļaunā draudzene gulēja grāvī, sagrauta un satriekta līdz sirds dziļumiem, un, protams, zaudējusi savu neatkārtojamo daili, bet tā otra meitene no nekurienes dziļumiem izrāva pašapziņu, aizgāja pie friziera un vakarā, fermā sēžot, novāca ne tikai jauno ražu, bet arī jaunu boifrendu.
Mazā idille. Tā vien gribas ieskriet tās ainas vidū un ar motorzāģi atdalīt savu galvu no pārējā ķermeņa, apšķiežot visus tos laimīgos purniņus ar krietnu asiņu šalti. Vai vismaz sapūst krietnu devu smirdgāzes to somās. Tā teikt, lai pasmird.
Mūsdienu meiteņu pasakas. Ar laimīgām beigām. Un es tikai māju līdz ar galvu.
Princeses, kleitas, maģija, zeltītie poniji, dimanta leprikoni, prinči baltos Leksusos.
Veiksmīgu dienu. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru