Aizved un es apsolu, ka ceļš augšup būs īss.
Es apsolu, ka lejup mēs skriesim kā bērni. Tik ātri, cik mūsu kājas spēs. Tik ātri, ka viena kustība liekā var iemest mūs pērno lapu kaudzē, kur bez elpas mēs varēsim sēdēt un smieties savā bezprātā.
Tu taču atceries, kā tas ir, smieties par neko, tikai tāpēc, ka nāk smiekli? Tu taču atceries to sajūtu, kad liekas, ka iekšas sasprāgs miljons gabaliņos, ja tūliņ pat nesāksi smieties? Un tad tos smieklus, kuri atņem elpu, liek durties sānos tām neredzamajām adatām, kuri atvieglo, spārno. Tie kuri rodas, kad nekas vairs nav palicis Tevī un paliek vairs tikai prieks. Tas prieks, kas dzimst pats no sevis, tas prieks, kas tavs ienaidnieks.
Un vēl es apsolu palikt ar tevi tajā lapu kaudzē un sagaidīt augustu, kad mēs skaitīsim krītošas zvaigznes, vēlēsimies un ticēsim.
Vēlāk par mums sacerēs leģendas. Mēs būsim tie divi, kas ticēja, kas augu vasaru sēdēja lapās un smējās.
Un vēl pēc simtiem gadu uz šo vietu dosies cilvēki, jo senas teikas stāstīs, ka augusta naktīs, zvaigznēm krītot, šai vietā var dzirdēt smieklus, un, kas šos smieklus sadzirdējis, tas mūžam laimīgs būšot.
Aizved mani lūdzu uz Munameģi, es apsolos, ka ceļš augšup būs īss!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru