Un sēž manī iekšā tāds mazs mazītiņš Vinnijs Pūks, kuram nekas vairāk par zāģu skaidām galvā nav, kura ķepa līdz elkonim medus podā ir iebāzta, kurš zina, ka ar bitēm nekad neko nevar zināt.
Viņš sēž un neliek man mieru. Dungājamās dziesmiņas dungo. Pa kāpnēm lejā bumsīdames nāk. Sprūst iekšā ciemiņu namdurvīs. Un piesauc Kristoferu Robinu gan vietā, gan nevietā.
Viņš sēž un stāsta par pasauli. Piesprauž manu acu plakstiņus ar knaģiem pie uzacīm un rāda uz debesīm, un rāda un kokiem, un rāda uz cilvēkiem. Nemierīgs Pūks. Aizbāž man muti ar medū samērcētajām ķepām un saka - klausies!
Sēžu es iekšā lielā Vinnijā Pūkā. Un viņš mani tālāk nes. Mēs esam divi, vien blakus mums maza spalga sivēnbalss atkārto katru dobjo " Tidlī bums" un sūdzas par nosalušām ausīm un neatklātiem Ziemeļpoliem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru