Kā būtu varējis būt.
Nervu zāģis šis vārdu savienojums. Kā izsmējīgs tosts par visām tām reizēm, kad kaut kas notika ne tajā vietā, ne tajā laikā, ne tajā dzīves situācijā. Kā klaja ņirgāšanās par to, kas izdarīts vai palaists garām.
Un kaut kur tā robeža, pēc kuras nākas atzīt, ja ne pasaulei, tad vismaz sev, ka ir pieļautas kļūdas, ka paša radīti ir iemesli, kāpēc viss ir kā ir, ka bailes mēdz paralizēt mūsu rīcību un ka pašu gļēvums pie visa vien ir vainīgs.
Bet vēl ar vien, ar vien es meklēju, meklēju to veidu, kurā atrisināt sevi, un mani dara labāku tas, ka es ticu, ka patiesība un taisnība ir. Dzīve dos to, ko ņēmusi, un ņems, ko devusi. Nav variantu, nekas nav pastāvīgs, nekas nav nemainīgs.
Un ja jau tā, tad var būt ir vērts... Ja nu rīt mana pasaule jau ir cita.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru