Iespēra zibens. Pērkons nesteidzīgi tam sekoja, drebinot zemi un debesis. Un tad nāca lietus. Silts. Maigs. Tīrs.
Uz ielām neviens nenāca. Tikai viens trakais skrēja. Kails un brīvs. Smejoties sejā saniknotajām debesīm.
Pļavas vidū, kur zāle aizaugusi līdz viduklim. Uz ielas, asfalta un peļķu paradīzē. Šūpolēs.
Viņš skrēja kails. Smaids sastindzis lūpās. Acis... Kad skaistums satriec ar negaidīto spēku, rodas vēlme tās aizvērt, jo liekas, ka būs par daudz. Pietiek ar skaņu, smaržu, sajūtu. Ja acis atvērs, sirds neizturēs.
Sajukt prātā negaisā. Viņš skrien tālāk, jo apstāties nevar.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru