Man šoreiz kaut kā melanholiski.
Tāds vakars. Kārtējās nedēļas pienākumu smagums jau uzgūlies pleciem. Bet iekšā vēl miers. Radio Skonto laiž dziesmas no pagājušās piecdesmitgades.
Domas vērpj savu pavedienu. Kaut kas no Čaka dzejas. Kaut kas no gametoģenēzes. Kaut kas no tā sāpīgi saldā, ar kuru sirds mēdz piepildīties.
Es esmu nogurusi no skriešanas un nav neviena, kurš būtu ar mieru nākt pastaigāties. Nesteigties uz mirkli. Izbaudīt vakaru. Apstāties un palikt.
Un tad mani ķer apjausma. Vairākus gadus vai vismaz pusotru par vēlu. Un garām palaistās iespējas kā smiltis redzu izbirstam man caur pirkstiem.
Tā stulbi liekas, ka ir bijis laiks visas pasaules muļķības sastrādāt, bet apkārt skatienu aplaist, pelavas no graudiem atšķirt nav.
Lai tā būtu šī deja pēdējā,
Es aizveru acis, mēs krītam lejā
No debesīm un debesīm,
Šo dievu zeme iztiks bez mums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru