Atkorķē nakti. Ielej to manā tukšajā glāzē un parunā nedaudz ar mani.
Un tad aizej. Tu neesi piesiets. Vienreizlietojams. Tevi nemazgā, bet izmet. Tevi nežēlo.
- Tu esi "vissvienalga".-
Tava loma sarunā ir bezjēdzīga. Jo nevienu jau tā līdz galam neinteresē tavs plastmasas viedoklis. Viņi klausās, lai pārtrauktu. Lai uz brīdi dominētu. Lai uz brīdi satriektu tevi ar savu inteliģenci un dziļo izpratni. Lai sajustos labi paši par sevi.
Vissvienalga.
Tu tomēr paliec. Mierīgi noklausies šajā verbālajā pašapmierināšanās aktā. Tu esi "viessvienalga" čempions. Un zini to.
Bet tavā galvā jau sen noris cita saruna. Tā kurā atbildes rodi pats sevī. Tā kurā nav sarežģījumu, pārpratumu un vissvienalžu.
Tāds mūsdienu pasaules fenomens. Vienreizlietojamie izmet mūs, nevis otrādi. Baltās plastmasas izmocītais trauks dodas atkritumos un ir laimīgs. Tas zina, ka ir apmuļķojis kārtējo pasaules vissvienaldzi.
Tas zin savu cenu. Tā ir uz paciņas.
Es gribētu sarunu. Īstu. Bez vissvienaldzīgajiem. Bez vienreizlietojamajiem. Tādu pēc kuras vēl ilgi tāda skaista daudzpunkte, gaisā karājoties, paliek
...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru