Beidzot atgriezās viss, kas vien bija gribēts, smejošu, raudošu, alkstošu velniņu veidolā mājās.
Un kopš šodienas atkal jau mitras vienmēr būs ielas, jo rudens kā nekā. Bet tas gluži kā agrāk nebūs šķērslis gadsimtu ilgām pastaigām. Roku rokā lekājot, smaidoši multiplikāciju filmu varoņi nozūd sirdsveida saulrietā. Ausīs vēl ilgi tā mūzika skan, pat tad, kad filmas titri jau beigušies un kino teātris jau tukšs. Mūzika.
Šovakar lapaspušu ķieģeli es sevī iemūrēšu. Ojārs Vācietis. Es iesūkšu sevī to visu.
Mani velniņi ir mājās.
Ārprātīgā cilvēka smaids dveš tev pretī no manam lūpām. Nebīsties. Nav pirmā vai pēdējā reize.
Mēs sinhronas piruetes naksnīgās alejās metam. Pukst...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru