Tā lēnām, bezvējā, ne īsti uz leju, bet drīzāk uz sāniem un brīžiem pat augšu krīt, ja tā šo darbību var saukt, sniegs. Jau daudz krīt. Pāri krīt. Visur krīt. Līdz paliek tikai balts.
Dabas interpretācijas par Ziedoņa baltajām pasakām.
Bet tu labāk tagad guli, ļauj skanēt sev ausīs visiem Circenīšu Ziemassvētkiem, Žūžainiem lāčubērniem un Velcīgām Pelītēm Pagalvī. Čuči. Rīt būs liela diena.
Silta buča uz pieres, istabā nodzēsta gaisma un tā klusā skaņa, kad tiek aiztaisītas istabas durvis.
Un sapnī es redzu, kā turpina snigt. Snieg uz manis, pār mani, ap mani. Snieg ilgi, līdz arī man sāk parādīties cerība kādreiz būt atkal baltai. Kā sniegs. Kā sirdsapziņa bērna. Kā plombīra saldējums bērnībā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru