Mēs ejam pa lielceļu.
Pa vidus taisno, balto un nepārtraukto strīpu.
Un pudelē klunkšķ šņabis . Uz lūpām klunkšķ šņabis.
Tumsa kvēli glaužas man ap kājām. Un vējš piespiežas tuvāk. Nakts aukstums ap ādu. Bet es eju un auskari džinkst man ausīs. Naktstauriņš nosēžas uz lūpām un klusējot sirdspukstus skaita.
Vēl nespēcīgas nātres izmēģina savus pirmos dzēlienus pret manām basajām kājām, bet nekā – tās nejūt. Tumsnēja rasa nosēžas uz tām un raud.
Bet es neredzu. Migla slēpj visu no deguna uz leju. Un viss, kas man ir, ir rati. Lieli, greizi, ar polārzvaigzni pie sāna. Ar citiem maziņiem ratiem tālienē. Un elpa. Kas izgārdz savus dvašas mutuļus pret samta debesīm.
Mēs ejam pa šoseju uz Rīgu. Mašīnu nav. Gaismu šeit nav.
Mēs ejam pa šoseju uz Rīgu. Basās kājas smeldzošā ritmā pieskaras asfaltam.
Un Rīga nāk tuvāk. Vien rokas sakļaujas. Lai nepazūd. Lai gaisma neatņem. Skatiens.
Ir auksts. Tā nedaudz notrīc man rokas. Tā nedaudz nodrebu es.
Bet, ko tur daudz. Ir šņabis. Uz lūpām un pudelē klunkšķošs…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru