Mūzikas dārdoņa. Un publika, kas kaut kur vēstures avotos bija definēta kā seksualitātes vergu nācija. Visi vienā ritmā kust. Visiem vēlme nepazust. Viena doma galvā skan. Dod, dod, un tikai man.
Es aplaižu skatu apkārt un nezinu, vai atradusies es esmu vai pazudisi, vai šis gals vai sākums, vai uz augšu vai leju man no šī punkta turpmāk būs iet.
Tu tikai turi acis ciet, lai laime nepāriet, lai laika nepietiek, lai.. lai..lai..lai.
Skaists ir rīts pār pilsētas galvu. Gaisma tumsā. Apskaidrības brīdis. Daile.
Rozā debesīs pat visas kļūdas spoguļojas un izskatās skaistas.
Mūzika noklust, pūlis sastingst, bet viņa vēl kustas. Par skaistu, lai apstātos, par trauslu, lai novērstos. Rīts. Manas dzīves pirmais saullēkts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru