Šajā pasaulē divi plus divi vairs nav 4, un itin nekas vairs nav garantēts. Vairs nezinu, kurā pusē aust saule, no kuras puses tu nāc. Jo divi un divi ir pieci, un nevienam to nav spēkos vairs izmainīt.
Krīt, man viss šodien no rokām krīt, pat šķiltavās liesma trīcēdama krīt. Diegu pa diegam, vīli pa vīlei, manu pasauli uz pusītēm irdina. Visi pēc kārtas nāk un plēš gabalus. Kam labāks, kam sliktāks tiks, bet tiks. Plēš man no galvas nost lepnumu, izgrauž to taisno muguru, saliec mani muskuļu mezglu mežonībā. Ej tur, dari to, pakļaujies man un muti aiztaisi ciet. Noliec galvu, saliec spārnus un ej. Ar kājām ej. Nebūs zem taviem divdesmit matračiem zirņa, pat ne pāksts.
Zem fīreriem, kņaziem, cariem un ķeizariem.
Zem cīņas, sāpēm un sakāvēm.
Viens brauc, viens tankā brauc. Līdz tālumam brauc. Bet tankā ir taureņu uzbrukums, bet tankā ir motocikls, tajā ir visas tās dienas un nedienas, visas Marijielas ielenes. Tankā sēž Čaks un stūrī vēl Ziedonis, Veidenbaums un pat Skutelis. Tankā sēž Šekspīrs, Orvels un Co. Un kaļ.
Plānu - kaļ.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru