Kurpīšu papēdīšiem sajūsminoti klikšķot, viņa mēģināja savus mazos solīšus pielīdzināt viņa mierīgajiem, bet garajiem soļiem. Vējš tikmēr spēlējās ar viņas kleitas ielocēm, brīžiem ļaujot svārkiem viļņoties mierīgi gar ceļgaliem un brīžiem uzpūšot tos rotaļīgi augstu. Kaislīgs vējš. Tas nes sev līdz zemes dienā uzkrāto karstumu, smilšu, ziedu un plaukstošu pumpuru smaržu, dvesmu, kas, sajaukusies ar miljoniem reibinošu aromātu, ievijas viņas matos.
Un viņi iet. Nesaskaroties. Ar katru ādas poru jūtot otra svelošo karstumu, ar katru soli par pus milimetru pietuvojoties viens otram. Nesteidzīgi. Nakts vēl gara. Ceļa zem kājām mums vairāk kā pietiekami. Lēnām.
Līdz vienā brīdī, kas abiem izdomāts un škietams jau liekas, bet tomēr smeldzīgi pārsteidz ar savu realitāti, to plaukstu virspuses uz sekundes simtdaļu jau saskārušās.
Jau tik tuvu. Rokas savijas. Bet vēl tik tālu.
Viņa elpo dziļi, ar katru elpu mēģinot ievilkt sevī daļu no viņa klātbūtnes, un viņa krūšukurvis cilājas tieši tk pat smagi, tik pat alkaini. Un abi reibst. Reibst no tā, cik pēkšņi debess ir tuva, tā, kā tiem acīs laternu pusmēneši spīd. Un viņš vairs nezin, kur beidzas viņš pats un kur sākas viņa.
Kaijas jukušas kliedz pār to galvām. Skatiens.
Un pavisam pēkšņi, pavisam negaidīti, daudzas, daudzas bezgalības par ātru jau pienākušas ir viņas mājas namdurvis. Un abi stāv. Un karstums jau pārvērties svelmē, kas kvēl no abu sasarkušām sejām. Viņš ļauj viņai pazust savu skāvienu saldmē. Uz brīdī pazaudēt sevi viņa smaržas koncentrācijā.
Katrs centimetrs attālinoties sāp. Viņa, smaidot vairāk sev, nekā viņam, pazūd durvīs. Un viņš vēl kādu brīdi paliek. Līdz izvējo viņas klātbūtne siltās pavasara nakts gaisā.
- Es atnākšu rīt. - Viņš nočukst un zina, ka viņa dzird.
Es gribu, lai tu mani pieradini. Pat ja var gadīties, ka būs nedaudz jāraud.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru