Dāmas un kungi, šis gadsimts ir miris!
Un fanfaru troksnis sabalsojas ar pūļa auriem.
Kam aplaudē tu skumjais neģēli? Vai tiešām tas ir smaids, kas šobrīd tavās lūpās vīd? Tu pamuļķi, vai tad tu nezini, ka bērēs - ir jāraud.
Un pieceļas tas vīrietis melnā, viņš gadsimta aizbildnis bija, un skumīgi saka:
"Mani mīļie un ļoti dārgie, man reizē prieks un mazliet skumji par to gadījumu, kas mūs pulcē. Redziet...šis gadsimts bija gatavā nejēga, jauns un stulbs. Viņš nebija paradīzes koka augļus ēdis un tāpēc nezināja nedz labu, nedz ļaunu, bet vai tāpēc mazāk tam bija grēku..."
Tu sirds tālāk neklausies, nāc - iesim, iesim prom no šiem jukušajiem. Es zinu vienu bāru, kur gadsimtu mēs apraudāsim. Sirds?
Mani dažreiz mulsina tas, ka tu klusē un uz maniem saucieniem neatsaucies, tu dažreiz esi tik aplam neatsaucīga. Un tad man ir jāsāk domāt, vai tik neesmu kārtējo reizi par daudz tev uz pleciem uzgrūdusi, jo sirsd jau var panest vien tik cik var.
Sirds, tu taču klausies, vai ne?
Mums, mazulīt, vajag iedzert. Un kā vēl vajag, citādāk es te viena ar sevi runāju, bet tu, mans katrības kalngal, vien klausies un klusē, vien citreiz ar acīm man piemiedz, itin kā sakot "kuš".
Dod roku sirds un mēs leksim. Šo dievu zeme iztiks bez mums.
...Apakšzemes. Caurspīdīgās glāzēs, caurspīdīgs dzēriens, caurspīdīgs tosts un pēkšņi mani apņem tavas caurspīdīgas rokas.
Sirds?
Un man pirmo reizi atbild mazs krūtīs dunošs "jā"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru