Karsts. Pļava dveš pretī savu smaržu, glauž zāles gar kājām, klanās katrai vēja pūsmai līdz pašai zemei.Tveices viļņi nepaguruši izseko viens otru. Katrs šeit tveicei vergo un pateicas, katra sviedru lāse, kas nepagurisi, mūžīgas gravitātes pievilkta pa svelmes nogurdinātu ķermeni lejup slīd, reibina. Visas šūnas, kurās vēl kaut nedaudz dzīvība mīt, iztvaiko savu ūdeni pret sauli. Šeit matos dūc ziedputekšņu aplipušas bites, un ausīs san varžu apjukusī kurkstēšana iztvaikojušā purvā. Pirksti pinas zāļu bezgalībās, dadžu asumos un ziedu horizontos. Un elpa ar vien dziļāk krūtīs tiecas.
Un bezdelīgas, kā pie zemes piespiestas laižas. Melnajām ēnām veldzējoši laižoties pār galvām un ziedu sakļautajiem vainagiem.
-Drīz- ausīs čukst vējš. Un zāle, tam piekrītot, noliec savas galvu. Un bezdelīgas, tam piekrītot, lido vēl zemāk. Bet saule tikai vēl spožāk iemirdzas.
-Ņem mani visu- tā kārdina pārkarsušās zemes poras. Un tā ņem. Katru staru, karstuma dvašu, tveices nopūtu un svelmes saldmi. Zemes izkaltusī mute to uzsūc, itin kā tie būtu lietus ledainie ūdeņi, kā tie būtu atvēsinājums, veldze un oāze. Un elpas vairs nav.
-Drīz- jau nepacietīgāk ierūcas vējš. Un zāle, tam piekrītot, liecas vēl zemāk. Un bezdelīgas jau tramīgi savos zemajos lidojumos sāk skart vētrā trakojošos pļavas matus. Un plaušas jau pēc skābekļa krampjainās konvulsijās raustas.
No tālienes kā apstiprinājums vējam nāk -Jā. Dārdošs un gaismu pavadīts.
Un pirmajām lietus lāsēm skarot zemi, tā nočūkst kā sakarsēta ogle. Bet saule, noslēpj savu nokaunējušos vaigu pie mākoņu krūtīm.
Pirmā ieelpa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru