Aizver savu zvanošo muti tu vieglās uzvedības meitene. Tava kleita ir reizē par zemu un par augstu. Vēl sakārto savas melnās, melnās zeķes, to mežģīņotās malas par spēcīgu ir iegrauzušas savus zobus tavas jaunībā ziedošajās kājās. Par aukstu, mazulīt, ir. Ej ietērp savus zilumus jakas apskāvienu siltumā, un nebrauci savus sasalušos pirkstiņus gar mana apģērba vīlēm iekšējajām.
Par vulgāru tavas lūpas mani savos akačos grib ievilkt kā kārtējo sarkanos ogles briljantos apslēpto cigaretes dūmu. Par daudz vēl bērns tavās ogļu strīpiņu apvilktajās actiņās man pretim veras.
Un, kas, mazulīt, būs tālāk? Kur tu jau esi bijusi, kur iesi?
Ko tu teici? Tu saki, ka ārā par karstu priekš tevis? Tu laikam no elles izrāvusies esi. Kas ellē jauns? Es arī tur reiz atvaļinājumā biju. Biezos marihuānas dūmos noslēpu savu seju, aizdzēru absintā sargu atmiņas, nošņaucu kokaīna robežlīnuju starp labo un ļauno. Un aizbēgu saullēktā. Pēc tam vēl ilgi mani karstums vajāja.
Es redzu to kaislību tavās ačelēs šķelmīgi zaļajās. Es redzu to trīsu vieglo, ar kuru tu man nemanāmi tuvāk nāc, to smaidu uzvaras saldās garšas apgaroto, tu tuvāk nāc un elle tavā sejā savus uzvaras maršus iet.
Iedod man sava skūpsta indīgās odziņas. Ielaid savus indīgos čūskas zobus tai vietā, kur kakls, plecs un atslēgas kauls savij savus pirkstus. Izšauj manās ausīs savas nāves uguņu salūtu. Ietriec to nazi mīlestības man sirdī un apgriez.
Cik tagad tu drosmīga esi? Melnās zeķēs ievilktas kājeles, šķobīgajos augstpapēžu tornīšos pa bruģi uz elles vārtrūmi dimdina.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru